Kājām uz Rīgu atnākušais, akadēmisku augstskolas arhitekta diplomu* tā arī neguvušais Bukaišu puses latviešu vīrs aizejot aizsaulē 1928. gadā kļuva par stiprāko latviešu akadēmiskas centības stabilitātes balstu. Vēl šobrīd universitātes īpašumā ir filantropa paša projektētās ēkas Z.A.Meierovica (agrāk Basteja) bulvārī 10/12, kur nākamgad atklās lepnu viesnīcu, kas dotu ieņēmumus studiju vajadzībām.
Mecenāts novēlēja, ka visi no apsaimniekošanas gūtie ieņēmumi būtu jāizmanto studentu stipendijām. 1938. gadā Morberga fondā bija pāri trim miljoniem latu – tiem laikiem branga naudiņa. Šodien Morbergs joprojām ir lielākais akadēmiskais labdaris, jo, lai arī atsevišķi mecenāti veic uzteicamu darbu stipendiju laukā, tomēr deviņos gadu desmitos kopš 1919. gada 12. septembra izglītības ministra un jaunstrāvnieka Dr. med. h.c. Kārļa Kasparsona rīkojuma “Augstskolas atvēršana un uzņemšanas noteikumi tajā” (Valdības Vēstnesis Nr.36) izdošanas, pat attāli līdzīgu dāvanu akadēmiskajai saimei vairs neviens no mūsdienu miljonāriem nav pasniedzis.
Sakritība. Godavīra Kristapa Morberga dzimšanas dienu svinam tajā pat mēnesī, kad pirms deviņdesmit gadiem Latvijas Augstskolas Organizācijas komisija bija panākusi pirmās Latvijas augstskolas dibināšanu. Tolaik akadēmiskā pasaule atzina, ka studijām jābūt pieejamām katram ar pietiekamu intelektu, neraugoties uz materiālajām iespējām. Tā bija pirmā iespēja veidot īsteni latviešu akadēmisko tradīciju. Latviskuma veicināšanā bija arī nevajadzīgi pārspīlējumi, kā, piemēram, toreizējā prorektora, vēlāk kāda mikrobiologa “tautas valdības” izglītības ministra Dr. agr. h.c. Pauļa Lejiņa norādījums uz “pārāk lielo skaitu ārzemju pavalstnieku, sevišķi Vācijas ebreju, kuri vēlas iestāties Latvijas Augstskolā” un priekšlikums meklēt līdzekļus, lai viņus ierobežotu (tas netika darīts un jau 1919. gada ziemā man tuvajā Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē uz 58 latviešiem bija 16 ebreju tautības kolēģi). Tomēr Latvijas Augstskolas (kopš 1922. Universitātes) loma Latvijas nacionālās pašapziņas celšanā nav pārvērtējama - ne velti mūsu devīzē solām strādāt ne vien zinātnei, bet arī tēvzemei; ne velti satversmē ir norma – Universitātes sekmīga darbība ir garants Latvijas attīstībai. Patiesi! Valsts stabilitātes garants ir zinības, ne vadoņi-resnuļi-piensaimnieki.
Dubultjubilejā
pieminot dižmecenātu, kas varbūt vairāk kā jebkurš ir devis latviešu zinātnes
censoņu izaugsmei un tautas attīstībai, gribu vaicāt – vai šodien pilsoņi ir
spējīgi uz līdzīgu un cienījamu veikumu? Mūsu augstākās izglītības valsts
finansējums vairs nav apkaunojošs, bet smieklīgs – ap 50 miljoniem
Varbūt tagad ir laiks pilsoņiem – sekmīgiem un godprātīgiem uzņēmējiem, advokātiem, arhitektiem, visu profesiju pārstāvjiem – sekot Morberga piemēram un samest ar cepurēm otrus 50 miljonus, parādot, ka arī šobrīd ir daudzi “morbergi”, kam rūp apgaismība, zināšanas un valsts attīstība?
Varbūt akadēmiskā vide varētu izbeigt tās sīkās blēdības, sīkmanīgus latviskus kašķus par “savu katedru, savu augstskolu, savu stūrīti zemes”, izbeigt nepotismu, savējo lobēšanu, izsaimniekošanu un no gaisa nokritušo ES struktūrfondu projektu līdzekļu šķērdēšanu? Tad, ticu, turīgi latviešu ļaudis augstskolniekiem uzticētos.
Ja mēs to spētu, tā būtu vislabākā dāvana Kristapam Morbergam dzimšanas dienā.
-----------------------------------
* - Lasīju 1874. gada Rigasche stadtblätter (Riga:1875., 65.Jahrgang, S.423), ka pieminot laulības ar trīsdesmit gadus vecā uzņēmēja pirmo sievu Annu Adelheidi Jūliju konsekventi sauc viņu par Architekt Christoph Mohrberg. Namnieks mācījās privāti pie Rīgas Politehnikuma pasniedzējiem un Berlīnes būvakadēmijā. Dažkārt viņa projektus parakstīja kāds arhitekts, kuram uz to bija tiesības saskaņā ar cariskās Krievijas likumiem.