90.gadu vidus agresors — provokators Gints Gabrāns, kas estētisma izlutinātajiem skatītājiem reiz piedāvāja sapelējušu ēdienu instalācijas (1994), nazi, "ar ko sev sagraizīt dirsu" (1995) vai stacijas bomža pārtapšanu mediju zvaigznē (2003), jau labu brīdi nodarbojas ar pavisam citādām lietām — zinātnes un ezoterikas krustpunktā projicētas pieredzes materializāciju.
Atceroties Venēciju
Atceroties Venēciju — visuresošā ūdens spoguļa ieskauto stikla apstrādes centru, jāteic, ka stiklu un spoguļu veidotu monstrozu telpisku efektu, maldinošu ilūziju un pat skatītāja kustību apdraudošu instalāciju klātbūtne biennālē bija uzkrītoša (Beļģijas, Kanādas, Vācijas paviljoni), kas liecina par Gabrāna tīšu vai intuitīvu trāpījumu noteiktā izteiksmes līdzekļu konjunktūras topā. Intriģējošu paralēli Gabrāna spēlei ar caurspīdīga stikla un atstarojoša spoguļa īpašībām var ieraudzīt arī turpat Pegijas Gugenheimas muzeja dārzā izvietotajā skulptūru kolekcijā (Dena Greiema Trijstūris ar apļveida iespraudumiem,1989). Gabrāna Paraspoguļiem piemita pozitīva atraktivitāte; par biennāles apmeklētāju uzmanību allaž sacenšas milzums darbu, un tiem vēlams palikt atmiņā ar pirmo skatienu (koncepcijas lasīs vēlāk, kam šajā gadījumā kalpoja mapīte ar materiāliem un CD). Vismaz "dzīvais" magnētiskais šķidrums (Telpas membrāna) un tuneļa efekts, kad, mainoties apgaismojumam, spogulis kļūst par logu uz bezgalību un otrādi (Paralēlā telpa. Psiholāzers), bija pietiekami, lai publikā raisītu wow! saucienus.
Venēcijas vēsturiskās ēkas šaurībā un vairākos stāvos izvietotie objekti tagad izkliedēti plašās zāles ezoteriskajā pustumsā, vairs neraisot asociācijas ar secīgiem iedarbības līmeņiem (no fiziskā līdz garīgajam), bet brīvu izvēles klaiņojumu. Venēcijā bija eksponēts arī Skaistuma spogulis, kurš uzlabojot sejas ādu ar polarizētas gaismas palīdzību (skaistumkopšanas industrija ar zinātnes atklājumiem koķetē nepārtraukti), un Parahipnoze, kas apspēlē izmainītas apziņas stāvokļu terapeitisko efektu. Savukārt gaisā dejojošā zelta lodīte (Debesu veiksme), krāsu mainošā stikla/ūdens lode (Visi laiki. Ūdens atmiņa) un kontroles skenerim līdzīgais objekts (Izeja uz viņsauli) ir jauni, tāpat kā tradicionālas gleznas simulējošie "izaudzētie" kristāli — korneols, halkonīts un smaragds ar nosaukumu Strukturēta ūdens virskārtas nospiedums. Rezultāts izskatās pēc virpuļveidīgu kosmisku procesu ilustrācijas, kas vizualizē mikro un makro līmeņu paralēles. Neskaidras, tikko tveramas astrālu vai kosmisku radību fotogrāfijas atgādina arī cikls Neorganiskās būtnes. Kristālu spēja "augt" liek apdomāt nošķīrumu starp dzīvo un nedzīvo dabu, šādam atdzīvināšanas aktam kalpo arī skaņa, kas ierakstīta no pirīta un galenīta kristāliem (Muļķa uguns).
Torsionu Ģeneratori
Māksla un zinātne ilgstoši ir uzskatītas par šķirtām nozarēm, pieņemot, ka mākslai nav nekas darāms racionālas un pragmatiskas izziņas lauciņā. Situācija mainās, ja zinātne mēģina iekāpt sfērā, kur valda individuāli pieredzējumi, nevis pierādāmi fakti, ko varētu izsecināt no atkārtojamiem eksperimentiem. Viena no šādām diskutablām tēmām, kas iefiltrēta Gabrāna koncepcijā, ir 80.gados PSRS dzimusī torsionu lauku teorija, ko propagandēja krievu pētnieki Anatolijs Akimovs un Genādijs Šipovs, bet šepat Latvijā — Andris Buiķis. Pseidozinātne, kas robežojas ar okultismu, NLO un citiem sekulārā laikmeta reliģijas surogātiem, vai rītdienas zinātne, līdz kurai vairums vēl nav izauguši? Viedokļu polarizācija šajā gadījumā atgādina citplanētiešu jautājumu Slepenajās lietās: a) viņi neeksistē, tomēr daudzi vēlas tiem ticēt; b) viņi eksistē, tikai daži vēlas, lai citi to neuzzinātu. Augšminētie Krievijas (para)zinātnes guru esot arī demonstrējuši torsionu ģeneratorus, kas būšot nepārspējams enerģijas avots, izmainīšot metālu īpašības utt., galu galā aizsākot jaunu civilizāciju ar Krieviju tās avangardā. Tiesa gan, praktiskajā dzīvē par šādiem globāliem apvērsumiem nav dzirdēts un skeptiķi to loģiski uztvers kā jaunu versiju par mūžīgā dzinēja un filozofu akmens meklējumiem. Toties torsionu ģeneratora ideja nu šķiet pārdzimusi mākslas objektos, kas pārraida enerģiju un informāciju — teju vai universāls mākslas funkciju definējums. Citētais Akimova apgalvojums, ka ekstrasensi ģenerējot torsionu laukus, liek Gabrānam secināt: "Tātad viens no šo lauku izstarotājiem ir cilvēks, un tas ļauj mums runāt par apziņu kā fizisko realitāti." Mākslas kontekstā šī doma var nolikt malā zinātniskuma pretenzijas, ļaujot katram pašam nonākt pie saviem secinājumiem. Materializētie brīnumi, kas īstenoti sadarbībā ar gaismas dizaina firmu Neonita Latvija, līdzinās dārgumu lādītei ar daudzām slēptuvēm un dubulto dibenu, vispirms piedāvājot pārsteidzošus un (cik latviski!) arī gluži estētiski pievilcīgus objektus ar vizuļojošiem kristāliem un gaismas efektiem un tad ļaujot ienirt arī dziļākos slāņos, kur diemžēl vai par laimi trūkst drošticamu ceļvežu.