Tieši tāpat kā cilvēks bez sapņiem nav vairs cilvēks. Viņš kļuvis tikai par divkājainu kustoni, lai nonāktu kāda lielā plēsēja (piemēram, ministra vai bankas) nagos.
Mūsu laika viena no drūmākajām iezīmēm ir cilvēku cinisms un atsacīšanās no lieliem, tāliem sapņiem. Pārāk skaudri realitāte liek sevi apjaust, un mēs aizmirstam, ka arī mums ir dabas doti spārni – sapņi.Kāpēc tik daudzos ciniskos jokos par laulībām teikts viens un tas pats – ka laulība nomainot mīlestību? „Bija mīlestība, un tad mēs apprecējāmies. Iestājās dzīves realitāte.” Labākā gadījumā „realitāte” iestājas, bērniem paaugoties.
Šos it kā jokus apstiprina statistika – apmēram puse laulāto vēlāk šķiras. Kur paliek tas sapņu prinča un mūža mīļotās tēls, kad abi iekaļ šķiršanās parakstus? Kas ir pazudis?Atbilde ir. Spārni. Jeb sapņi. Pirms tam viņa sapņoja par greznu kāzu kleitu un brokastīm gultā, viņš par labu saimnieci un mīlošu māti. Un tad sapnis piepildījās. Sapnis piepildījās un... nebija vairs jaunu.Sapnis nav tas pats, kas mērķis. Mērķi mēs varam saprast arī ļoti piezemēti.
Sapnis ir kaut kas tāds, kas šķiet pat realitātei neatbilstošs, tāls, pārdrošs, bet arī tāds, kas kā spoža ceļa zvaigzne pat vistumšākajos laikos rāda ceļu.Mīlestībai vajag spārnu, vajag sapņu. Jāturpina sapņot. Par skaistu dārzu, par gudriem, veseliem, krietniem un laimīgiem bērniem, par pasaules apceļošanu vecumdienās, par kopīgu labdarību, par mūžīgu sapratni, spēju ieklausīties un izjust... Kad viens sapnis īstenots, tad jāsapņo nākamais. Cik apbrīnojami daudz lietu tad sakārtojas pašas no sevis!
Vai Latvijas valstij ir savi kopīgie sapņi? Tādi bija Atmodas laikā, tādi bija uz barikādēm, bet vai ir tagad? Vai sapņi ir valsts vadītājiem? Varbūt viņiem bija tikai vienīgi privātie sapņi par savām villām un lepniem auto, un nu šie sapņi ir piepildīti. Bet sapņi par neiedomājami un neticami spožu Latvijas nākotni... tādu taču nemaz nav bijis!
Kad cinisma laikmets grib atņemt spārnus, tad jānoturas! Ir jāturpina sapņot. Par Latviju, kuras kultūru un ļaužu daili apbrīnos visā pasaulē, par nākotnes ražošanu, nacionālo saimniecību, zinātni, kas nodrošinās mums tādu pārticību, kādu šodien vēl retais atļaujas pat iztēlē redzēt. Par mūsu valodu, kurā runās nevis pusotra, bet pieci un vēlāk desmit miljoni cilvēku... Skaidri, konkrēti un neticami augstu jāmērķē savos sapņos. Tikai tie mums liks pacelties spārnos un atrast savu īsto ceļu....
„Nežēlojies, ka tavi sapņi nav piepildījušies, nožēlu pelnījis tikai tas, kurš nekad nav sapņojis.”
/M. Ēbnere-Ešenbaha/
„Jebkurš sapnis beigu beigās atrod savu piepildījumu; katrām slāpēm ir savs avots un ik sirdij - sava mīlestība.” /
G. Flobērs/(Citāti no Odiseja.lv)