Kurzemnieki, vidzemnieki un zemgalieši daudz vēsāk izturas pret saviem nejauši satiktajiem novadniekiem. Man šķiet, ka latgaliešu izjūtas, saklausot cita latvieša pareizrunā tik raksturīgo fonētisko un intonatīvo piesitienu, ir līdzīgas tam saviļņojumam, kuru izjūtu ārzemēs, kad padzirdu skanam latviešu valodu. Arī man tad gribas teikt: „Sveicināti, mīļie. Vistuvākie!”.
Nesen kopā ar Janīnu Kursīti divas dienas braucām pa Latgali. Tikāmies ar cilvēkiem Preiļos, Rēzeknē, Mērdzenē, Goliševā un Kārsavā. Varbūt latgalietes Janīnas iedvesmoti, varbūt tāpēc, ka pašapziņa cēlusies, cilvēki visur runāja latgaliski. Priecājos un domāju, kāda tā ir Latvijas bagātība, ka mums ir latgaliešu valoda (zinu jau zinu, mūsu valodas pūristi tūdaļ mani pārlabos – dialekts!) un ka mums ir tik savdabīga, tik spēcīga latgaļu kultūra un identitāte. Cik ļoti tā jākopj un jāsargā! Valstiski jāsargā. Tas ir mūsu stratēģiskais uzdevums nepieļaut latviskā un latgaliskā eroziju Latgalē.
Tieši tāpēc tik satraucoši bija uzzināt, ka Latgales radio un Latgales literatūras izdevniecības nākotne karājas mata galā. Pateicoties entuziastu grupai gada sākumā izdevās novērst darījumu, kas radio padarītu par vēl vienu raidītāju krievu valodā. Taču turpmākā radio nākotne vēl arvien ir neziņā tīta līdzekļu trūkuma dēļ. Runa nav par miljoniem. Vien par kādiem 60 000 latu gadā. Uz dāsni valsts iestādēs izmaksāto prēmiju fona tas tāds nieks vien ir. Valstij būtu tikai jāgrib.
Latgales radio pašlaik ir vienīgā balss reģionā, kas raida latgaliski un stiprina latgalisko, bet vienlaikus arī latvisko identitātes un kultūras apziņu. Šī balss ir vajadzīga kā ūdens malks izslāpušam. Citādi iestāsies pilnīga dehidratācija. Atbalsts ir vajadzīgs arī izdevniecībai, kas ekonomiskās krīzes apstākļos un ar 21% PVN nespēj pastāvēt. Abi šie iestādījumi nav tikai komercuzņēmumi, bet veic arī neaizstājamu kultūras misiju, kas ir būtiska ne tikai Latgalei, bet Latvijai kopumā. Lai nosargātu, pietiktu ar pavisam nelielu palīdzību. Kaut vai valsts pasūtījumu Latgales radio, divi raidījumi nedēļā, kas ļautu izdzīvot līdz labākiem laikiem, kamēr valstij būs vairāk līdzekļu un gribas.
Katru gadu 15. augustā Aglonā valsts vīri un sievas gandrīz vai grūstās televīzijas kameru priekšā, lai tikai apliecinātu, ka arī ir ticīgāki par ticīgajiem. Grūti viņu ticībai un Latgales mīlestībai noticēt, jo darbi to neapstiprina. Patiesais atbalsts Latgalei būtu īpašas valsts politikas radīšana Latgales ekonomiskās attīstības un kultūras identitātes atbalstam un nostiprināšanai. Īpaši tā vajadzīga tagad krīzes apstākļos, kad latviski latgaliskais ir īpaši apdraudēts. Jau tagad pierobežas apgabalos vairāk dzirdama krievu nekā latgaliešu valoda.
Mums jāapzinās, ka Latgales identitāte ir apdraudēta. Un ne tikai krieviskā spiediena dēļ, bet arī valstiskas vienaldzības dēļ. Latgalieši to jūt un daudziem entuziastiem nolaižas rokas – cik ilgi var degt? Reiz katra uguns izplēn.