Kam tad aizņēmums tiek izmantots? Principā — vienas bankas glābšanai un finanšu sistēmas salāpīšanai. Taču glābšana izraisa tikai jaunus tēriņus, bet finanses nav pārtikas līdzeklis. Turklāt tā arī nerodas skaidrība — kas tiek finansēts? Toties skaidrs kļūst kas cits — šajos sociālajos grautiņos ieguvēji būs citi un beidzot sāks zelt tā sauktais mežonīgais kapitālisms, ko savā darbībā jau demonstrē daža laba banka un institūcija. Līdz šim nespējas attaisnošanai ir tikusi piesaukta „krīze”, beidzot tā ir arī piesaukta. Taču nu jau tā ir faktiska, nevis pašu neizdarības vārdiska aizgainīšana.
Šajos procesos ir vērojama vēl viena dīvainība. Tajos nav manāma parlamenta loma. Bet tieši parlaments gadu gadiem apstiprina valsts budžetu, t.i., akceptējis nokļūšanu tagadējā situācijā. Šādi ir pieļauta arī speciālā budžeta izsaimniekošana. Atliek vien atgādināt, ka dažs labs parlamentārietis ir aicinājis parlamentu pašatlaisties vai atlaist to. Laikam jau viņi apzinās savu nemākulību. Šādi atklājas arī bezatbildība, proti, tas, ka nereti politiķi ir ūdenskrituma diriģenti, gaisa tricinātāji vai vibrētāji. Tas gan nemazina morālo atbildību, kura šiem darboņiem, neraugoties uz politiskā tūrisma piekopšanu, ir eksotika.
Saprātīgā sabiedrībā politiķi atskaitās par paveikto un veicamo pašai sabiedrībai. Latvijā atskaitās citiem, turklāt vēl dažādi mēģina izlocīties. Iespējams, ka sabiedrība Latvijā tiešām ir kļuvusi par makroekonomiski izglītotāko sabiedrību pasaulē. Tas nav slikti, taču vienlaikus tas liecina, ka netiek darīts savs darbs. Pastāv darbošanās, darba imitēšana; kaut kas tiek darīts vien sabiedrības iejaukšanās gadījumā. Taču arī šī darīšana ir savdabīga. Par to liecina tas, ka valsts līdzekļi nevis tiek izmantoti, bet izlietoti.
Arī sociālais dialogs Latvijā neveidojas īpaši veiksmīgi. Lielākoties tam ir gadījuma raksturs. Un vienlīdz bezatbildīgi mēdz rīkoties kā valdība, tā sociālie partneri. Turklāt sociālie partneri nereti ir pašpasludinātas organizācijas, neaptverot visus darba devējus un ņēmējus. Tās ne tikai neskaidro saviem biedriem esošo situāciju un iespējas, bet neveic arī to, ko iespējams izdarīt, izmantojot Eiropas Savienības līdzekļus. Tāpēc cilvēks bieži vien ir atstāts pats savā ziņā.
Tomēr šajā jezgā aizvien skaidrāk iezīmējas, ka sabiedrība nav viendabīga. Tajā ir dažādas un atšķirīgas interešu grupas un veidojumi. Savas intereses Latvijā ir arī citām valstīm un pārnacionāliem veidojumiem. Tāpēc svarīga ir nevis mākslīga Latvijas vienošana, bet gan interešu apzināšanās un spēles noteikumu izstrāde, kas neļautu, piemēram, basketbolu spēlēt pēc boksa noteikumiem.
Šie ir tikai daži jautājumi (nereti gan izteikti apgalvojuma formā), par kuriem diskutēs Eiropas Komisijas pārstāvniecības rīkotajā diskusijā „Latvija un starptautiskais aizdevums”. Šoreiz, izmantojot visdažādākās atrunas, no piedalīšanās diskusijā ir atteikušies daudzi politiķi un eksperti, tāpēc vien jau diskusija solās būt spriega, jo galu galā būs jārunā par interesēm, nemākulību un bezatbildību. Sarunā piedalīsies Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Daniels Pavļuts, žurnālists Pauls Raudseps, Ventspils augstskolas lektors Dmitrijs Smirnovs, deputāts Oskars Spurdziņš un DnB Nord bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš. Diskusijas laiks un vieta: 2009. gada 17. decembris (plkst.16.00) Eiropas Savienības mājā, Aspazijas bulv. 28 (Rīgā), 2. stāva konferenču zālē.