Izstādē skatāmi melnbalti portreti, kuros redzami cilvēki, kas bijuši karā, bēguši no kara šausmām vai bijuši situācijās, kas apdraud dzīvību un piekrituši runāt par savām bailēm, izvēli un drošsirdību. Tie ir Otrā pasaules kara liecinieki, bēgļi un cilvēki, kas cīnījušies Afganistānā, Irākā vai kādā citā valstī.
Interese par šo tēmu autorei radusies pēc uzaicinājuma piedalīties izstādē Lielais miers, mazais miers. Tad arī radās ideja turpināt fotografēt un uzklausīt cilvēkus, kas piedalījušies dažādos karos vai bijuši situācijās, kas bīstamas dzīvībai, vai arī viņiem bija jāpieņem kāds nozīmīgs lēmums, kas saistīts ar savu vai citu izdzīvošanu. Šī ir otrā fotogrāfiju sērija par kara tēmu, pirmajā tika fotografētas sievietes, kas piedalījās karā 1939. gadā Somijā.
Inta Ruka atzīstas, ka, sākot darbu pie projekta, nebija pat prātā ienācis, ka viņa varētu, piemēram, satikt Argentīnas revolucionārus, bet cilvēki it kā paši uzradušies. Pārsvarā cilvēki satikti un fotografēti Zviedrijā un Latvijā. Autore atceras, ka fotografēšanas laikā esot bijusi ļoti pārņemta un iespaidota no šo cilvēku stāstiem, jo tajos bijis ļoti daudz cilvēcības un emociju. Bieži vien karā nav izvēles, tiek saņemta pavēste un jādodas karot, bet miera uzturētāji brīvprātīgi izvēlas doties karā, lai citi varētu dzīvot.
„Klausoties šos stāstus, bija jādomā, kā es rīkotos, kas man būtu svarīgs, vai es būtu gatava nomirt, lai citi dzīvotu, kādi būtu mani lēmumi šādās sarežģītās situācijās. Es apbrīnoju cilvēku drošsirdību,“ stāsta Inta. Viens no I. Rukas varoņiem, zviedru kara fotogrāfs Pauls Hansens saka: „Mani ļoti sarūgtina tas, ka mūsu līderi nevar apsēsties pie sarunu galda kā pieaugušie un atrast politisku risinājumu, kas palīdzētu tautai. Tas, ko viņi pašlaik dara, ir vājprāts. Viņi tā rīkojas, jo var to atļauties – viņi nenes politisku atbildību. Ekstrēmi cilvēki, pa kreisi un pa labi, augšā un apakšā – viņiem nerūp tauta. Vairākums, manuprāt, ir iesaistīti naudas un varas dēļ”.
Inta Ruka (1958) ir latviešu fotogrāfe, kura fotografēšanu apguvusi VEF fotostudijā un fotostudijā Ogre. Par savu nozīmīgāko skolotāju I. Ruka uzskata fotogrāfu Egonu Spuri, kā arī daudz mācījusies no fotogrāfa Andreja Granta. 1983. gadā tapuši pirmie Balvu pagasta apkaimes cilvēku portreti, kas vēlāk apkopoti fotogrāfiju ciklā Mani lauku ļaudis(1983-1998). I. Ruka radījusi fotogrāfiju ciklus Cilvēki, kurus satiku (1999-2004) un Amālijas iela 5a (2004-2008), 2008. gadā izdota arī grāmata. 2003. gadā iznākusi I. Rukas un E. Spura grāmata Fotogrāfijas, kas veltīta Rīgai un tās iemītniekiem.
Zviedrijas televīzija I. Ruku ir atzinusi par „vienu no Eiropas ievērojamākiem dokumentālajiem fotogrāfiem”, viņas izstādes ir guvušas starptautisku atzinību, vairākas no tām norisinājās Zviedrijā, tostarp You and me (Fotografiska, Stokholma, 2013. gads), Dainas dzīve (Sūnes Junsona dokumentālās fotogrāfijas centrā Vesterbotenas muzejā Ūmeo, 2014. gads), People I Know (Abecita mākslas galerijā Burosā, 2018. gads). I. Rukai bijušas vairāk nekā 20 personālizstādes un viņa piedalījusies vairāk nekā 100 grupu izstādēs visā pasaulē.