It kā ar pārpratumu it kā ir beigusies viena no nedaudzajām skandalozajām lietām muzeju nozarē – 12. jūlijā LTV Kultūras ziņas vēstīja, ka Veselības ministrija ir atkāpusies no aizlieguma pie Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja izkārt Artura Žmijevska izstādes Neredzamās zonas reklāmas plakātu. Turklāt ierēdņi esot ļāvuši muzejam pašam izlemt, vai plakāts ir izkarams vai ne, kas taču būtu pats par sevi saprotams, neilgi pēc aizlieguma – tikai attiecīgā vēstule palikusi muzeja direktores nepamanīta slimības dēļ.
Šķietamais kuriozs tikai apliecina, ka atbildības uzņemšanās un skaidra viedokļa paušana vēl joprojām nav norma attiecībās starp varas un kolektīvās atmiņas institūcijām, jo īpaši, saskaroties ar mākslas parādībām. Diemžēl plakāta gadījums izraisīja arī akūtu neiecietības uzliesmojumu mediju vidē, piemēram, laikraksta Neatkarīgā Rīta Avīze slejās, kurās Elita Veidemane, saskatīdama plakātā visus pasaules grēkus (Nepazemo, lai paceltos, nra. lv 15. jūnijā), tomēr ļāva saprast, ka konkrēto izstādi nav ne redzējusi, ne interesējusies par to. Nekas nav beidzies, tāpēc publicējam domnīcas Creative Museum vadītājas Inetas Zelčas Sīmansones viedokli, kā šo gadījumu uzlūkot plašākā kontekstā. Izstāde notiek ar ABLV Charitable Foundation atbalstu.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Ierosme pievērsties tēmai ar šādu nosaukumu, protams, ir nesenās viedokļu atšķirības, kas izraisījās ap izstādi Neredzamās zonas. Jāatgādina, ka runa ir par Veselības ministrijas pakļautībā esošā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja sadarbībā ar kolekcionāru un kuratoru Māri Vītolu un ABLV Charitable Foundation veidotās kopizstādes plakāta cenzēšanu. Tāds vismaz ir mākslas aprindu ministrijai izvirzītais pārmetums vai drīzāk publiski uzdotais jautājums, uz ko atbildēt godīgi ne no cilvēcīguma, ne likuma panta pozīcijām ministrija diemžēl nebija gatava. Sajūta par pārvaldošās institūcijas apmulsumu un nedrošību apstiprinājās izstādes paraugekskursijā ar kuratora, muzeja un ministrijas pārstāvju dalību, pēdējie no viņiem noslēguma jautājumu un atbilžu sesijā izvēlējās neizgaismoties un ļaut jautājumiem noslāpt turpat muzeja foajē.
Darbs ar sevi
Kā profesionālajai mākslas un muzeju kopienai risināt šādus jautājumus, kam pagājušajās desmitgadēs Latvijā nemaz nav bijis daudz precedentu? Tas ir koleģiāli risināms jautājums, iesaistoties dialogā abām pusēm ar vārda plašākajā nozīmē apgaismotas juridiskas konsultācijas starpniecību. Kā ekskursijā uzzinājām no izstādes kuratora, Vācijā jautājumu par kailumu publiskos reklāmas materiālos analogā gadījumā regulētu norma, kas cenzē tikai ereģēta locekļa grafisku atveidojumu. Citādi – nav pretenziju, bet jāsaprot, ka pie šāda eleganta risinājuma nonāk nobriedušas sabiedriskas apspriedes ceļā, kas nav viena vai divu precedentu gadījums. Pieļaujamības vai, ja gribam, cilvēcīguma robežu paplašināšana, jo tieši par to ir šī izstāde, tomēr ir pastāvīgs darbs ar sevi. Jācer, ka šis gadījums tam kļūs par ierosinājumu ne vien individuālā, bet arī institucionālā līmenī.
Tālab, nedaudz paplašinot neredzamo zonu tēmu, turpinājumā ieskats zonās, kuras Latvijas muzeju vidē uzskatāmas par neērtām, sarežģītām un neredzamām. Katrā ziņā tādām, kuras prasa lielāku uzmanību. Pirms tam – neliela atkāpe, kā ar dažām neredzamo zonu tēmām tiek galā ziemeļu kaimiņi un kā viņi to demonstrē starptautiskajai kopienai, sākot pusgada prezidentūru ES Padomē Kultūras mantojuma gada 2018 zīmē.
Pirms nedēļas jaunatvērtajā Igaunijas Nacionālajā muzejā Tartu Igaunijas prezidentūras ietvaros notikušās konferences Cultural Heritage 3.0: Audience and access in digital era galvenais fokuss bija – uzminējāt! – kultūras mantojuma digitālā pieejamība.
Zināms, ka igauņi pamatoti var lepoties ar digitālās valsts pārvaldes pioniera lomu. Nupat arī atmiņas institūcijas ir nokļuvušas zem digitālās pārvaldības nesaudzīgās lupas, kas atklāj disproporciju par labu "neredzamajām zonām" turpat 95% apjomā. Varam tikai iztēloties, kādas mentālas svārstības un psiholoģiskās pielāgošanās prasības radīs kolekciju digitalizācijas sniegtās iespējas nākotnē; un arī vēsie igauņi nemaz tik vēsi nav, kad pavisam analogā veidā tiek konfrontēti ar postpadomju telpas tabuizētajām tēmām.
Man personīgi viens no interesantākajiem brīžiem divu dienu konferencē bija Igaunijas Okupāciju un brīvības muzeja (mērķis nepārprotami esot bijis pārdēvēt Okupāciju muzeju par Brīvības muzeju, tas tomēr nav guvis pilnīgu atbalstu) direktores Merilinas Pīpū atziņa par neērtajām tēmām muzejos un nepieciešamību par tām vairāk runāt gan profesionālajā kopienā, gan plašākā sabiedrībā.
Igaunijas Okupāciju muzejs pirms gada bija pirmais valstī (gandrīz droši var apgalvot, ka arī pirmais Baltijas valstīs), kas veidoja vēsturisku izstādi, kas veltīta geju tematikai padomju varas laikā. Izstāde ne bez pārsteiguma izsauca vētrainas diskusijas ne vien apmeklētāju vidū, bet arī muzeju kopienā. Daloties ar izstādes pieredzi, muzeja direktore Merilina Pīpū saka, ka nepieciešamība runāt par neērtajām tēmām muzejos jāaktualizē, ka muzejs vairs nav un arī nebūs vienkārši ērta darbavieta, jo nāksies rēķināties, ka muzeja ikdiena ir neērtu tēmu, rakursu un diskusiju risināšana un arī iniciēšana.
Viena zona pēc otras
Jāatzīst, ka arī Latvijā pēdējā laikā daudz tiek diskutēts par muzeju un kultūras mantojuma lomu saistībā ar vienlīdzības, sociālā taisnīguma un cilvēktiesību jautājumiem. Taču, cik daudz tas ir bijis praktisks un stratēģisks ikdienas darbs un cik – cēla lozungu skandēšana par pieejamību un iekļaušanu, ikviens kritiskāks muzeja apmeklētājs, gan no satura, gan formas viedokļa vērtējot muzeju piedāvājumu, var izlemt pats.
Tomēr paliek jautājums, cik daudz Latvijas muzeji pēdējās desmitgadēs darījuši citādības un iekļaušanas tēmas ietvaros. Vai Latvijas muzejos redzam dažādo dzīves pieredžu, vēstures perspektīvu, kā arī identitāšu atspoguļojumu un progresīvu domāšanu attiecībā uz kolekciju interpretāciju un pieejamības jautājumiem?
Vērīgāk ieskatoties, izrādās, ka Latvijas muzejos varam atrast vienu neredzamo zonu pēc otras. Šeit tikai par dažāmno tām.
Neredzamā zona nr. 1 – fiziskā pieejamība.
Piemēram, nesen pēc rekonstrukcijas atvērtajā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā cilvēks ar kustību traucējumiem joprojām paliek otrajā plānā, salīdzinot ar arhitektūras un ēkas estētikas risinājumiem. Arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā divu gadu laikā kopš brīža, kad Dizaina manifestācijas izstādē piedāvātais pandusa risinājums izrādījās neestētisks un muzejā neiederīgs, joprojām nav izdevies atrast labāku, visas estētiskās jūtas apmierinošu variantu. Jācer, ka šī gada augustā, kad muzejs tiks atvērts pēc remonta, šī pieejamības barjera jau būs novērsta.
Kā dzirdēts, simtgadei veltītajā un vēl tikai koncepcijas līmenī esošajā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē apmeklētāji ratiņkrēslā tiks iekšā tikai pa sētas durvīm, jo atkal jau kultūras piemineklī neklājas liftu būvēt skaistajā, reprezentatīvajā fasādes pusē.
Arī Veselības ministrijas pakļautībā esošajā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā cilvēks ar kustību traucējumiem pats nespēj tikt iekšā. Jā, ir pacēlājs, ar kuru apmeklētājs tiek no ieejas stāva līdz izstāžu zālēm muzeja starpstāvā, bet tālāk uz ekspozīcijām, kur skatāma daļa no izstādes, gan ne. Aktuālās izstādes sakarā šāda situācija rada papildu spriedzes lauku un var tikt vērtēta arī kā signāls ministrijai no izstādes rīkotāju puses par infrastruktūras nepielāgotību vietā, kur tai būtu jābūt visdraudzīgākajai. Iespējams, izstādes plakāta skandāla ēnā šo elementāri praktisko aspektu – cik pieejams ir muzejs, kurā runājam par invaliditātes tēmu, – esam palaiduši garām?
Cilvēks ratiņkrēslā līdz vairākumam muzeju Latvijā bez līdzcilvēku palīdzības joprojām netiek. Varam organizēt stilīgus pasākumus, kuros galvenās atziņas ir, ka pilsētā galvenais ir cilvēks, nevis arhitektūra, bet kā ir realitātē? Arī XXI gadsimtā rodas vesela virkne jaunu arhitektūras risinājumu publisko institūciju vajadzībām, kuru fiziskā pieejamība nav apmierinoša.
Neredzamā zona nr. 2 – kolekciju komplektēšana un reprezentativitāte.
Cik reprezentatīvas un dažādus viedokļus un stāstus pārstāvošas ir Latvijas muzeju kolekcijas? Cik vienpusīgu vai daudzpusīgu stāstu tās ļauj stāstīt? Kā dažādu profilu muzeji kolekcionē laikmetīgo vēsturi? Ko vispār varam secināt, tuvāk izpētot Latvijas muzeju kolekciju veidošanas stratēģijas, kādas izskatīsies nākotnes ekspozīcijas un izstādes? Šie drīzāk ir retoriski jautājumi, jo muzeju kolekcionēšanas prakses rezultātus sabiedrība parasti redz ar pāris desmitgažu nobīdi laikā, savukārt jaunieguvumu interpretācija izstāžu formā Latvijā ir samērā reta parādība.
Neredzamā zona nr. 3 – neērtās tēmas.
Sākumā būtu jādefinē, kas tad ir neērtās tēmas, kuras muzejiem būtu jāskar. Starp tām noteikti būtu viendzimuma partnerattiecības, etniskā dažādība, īpašās vajadzības, fobijas, rasisms, antisemītisms, feminisms, nabadzība, alkoholisms, ēdelība, arī bēgļu krīze un demogrāfija, ekoloģijas problēmas u. c. Cik daudz no šīm tēmām esam skatījuši muzeju ekspozīcijās, izstādēs vai vismaz izglītības programmās? Gan neko daudz. Pēdējos piecpadsmit gados varu atsaukt atmiņā vien dažas atsevišķas epizodes un mēģinājumus.
Tomēr ir arī nedaudzi pozitīvie piemēri. Žaņa Lipkes memoriāla organizētie lekciju kursi par fobijām, Mūkusalas mākslas salona kuratora Valta Miķelsona kūrētās izstādes par neērtajām tēmām: izstāde Zelta gadi par vecumu, Ogļu parāds par padomju pilsoņu niecību valsts priekšā, Spam – par reklāmu kā vizuālu troksni, neatkarīgās mākslas kritiķes feministes Janas Kukaines kūrētā izstāde Es pieskaros sev Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā u. c. Nosauktie piemēri tomēr ir samērā maigi neērto tēmu risinājuma mēģinājumi. Visi minētie piemēri, izņemot neatkarīgās kuratores veidoto izstādi LNMM, ir privāto muzeju vai mākslas galeriju iniciatīvas, kas neapšaubāmi atklāj, ka lielie nacionālie un reģionālie muzeji joprojām nav atvērti neērto jautājumu aktualizēšanai un tikai reti spēj sasaistīt savu kolekciju saturu ar mūsdienu sabiedrības problēmām.
No jauna atgriežoties pie Medicīnas vēstures muzejā patlaban skatāmās izstādes, tomēr saprotam, ka arī konservatīvās un tradicionāli domājošās institūcijās, ja vien tās ir atvērtas sadarbībai, citādība ir paceļama tēma. Tāpēc, iespējams, galvenais apstāklis jautājumā, kāpēc muzejos ir tik maz neērto tēmu atklājuma izstāžu un pasākumu formātā, ir tas, ka muzeji vēl nepilnīgi apzinās sadarbību ar kolekcionāriem, neatkarīgajiem kuratoriem, interešu grupu pārstāvjiem un radošajām kopienām kā iespēju paskatīties uz savām kolekcijām no malas.
Neredzamā zona nr. 4 – muzeju kolekciju digitālā pieejamība.
Jautāsiet – kas gan tur neērts? Īsākā atbilde vai drīzāk jautājums ir, cik īsti pieejami ir Latvijas muzeju resursi. Ja ņemam vērā, ka vidēji muzeju ekspozīcijās redzam apmēram piecus procentus no kopējā muzeju kolekcijās esošā priekšmetu skaita, muzeju kolekciju digitālā pieejamība ir īpaši svarīga. Taču Europeana pētījumi rāda, ka vidēji Eiropas mērogā digitalizēti pašlaik vēl joprojām ir tikai desmit procenti no visiem muzeju krājumos esošajiem priekšmetiem. Kas notiek ar pārējiem deviņdesmit procentiem muzeju kolekciju priekšmetu, un cik bieži tos redzam ekspozīcijās, izstādēs? Cik daudzi no tiem tiek interpretēti un veido redzamo vēsturi, bet cik daudzi paliek gadu desmitiem neredzamajā zonā?
Neredzamās zonas neātrais jautājums Latvijā ir arī diemžēl gala lietotājam, piedodiet, nelietojamais Nacionālais muzeju kopkatalogs, kurā teorētiski nonāk visi digitalizētie muzeju priekšmeti. Apstiprinājums tam ir elementāra aritmētika: cik jaunu produktu un pakalpojumu, cik pētījumu un pievienotās vērtības top, iedvesmojoties no kopkatalogā esošā digitalizētā muzeju krājuma, kurā nav piekļuves augstas izšķirtspējas attēliem? Cik palīdzošs šis kopkatalogs ir populārās izglītošanās vai vienkārši izklaides nolūkos, ko par mērķi izvirza tā pati Europeana, kur teorētiski jānonāk arī NMKK saturam?
Neredzamā zona nr. 5 – muzejs vairs nav un nebūs tikai ērta vieta, kur strādāt.
Muzeji ir izcili piemērota vieta, kur, izvairoties no lozungiem, mācīties iziet no dažādām neredzamajām zonām – paciest pašiem sevi, citam citu un pagaidām nepazīstamo un svešo. Bet tam nepieciešams, lai muzeju kopiena spētu uz sevi paskatīties no malas, pārrestartēt domāšanu un izpratni pašiem par sevi un savu lomu sabiedrībā.
Aktuāls paliek jautājums, cik muzeji ir atvērti un profesionāli sagatavoti stāstīt "citādo" vēsturi, cik daudz muzeju kolekciju glabātājiem ir intereses un drosmes šos jautājumus analizēt.
Nav jābūt futurologam, lai paredzētu, ka nākotnē izdzīvos tās mantojuma institūcijas, kuras spēs tematizēt sociāli sāpīgus un aktuālus jautājumus. Radikāla atvērtības politikas pārvērtēšana ir absolūts tā priekšnoteikums.
Neredzamā zona
Problemātiski
muzejnieks