Imanta Vecozola vārds tiek saistīts ar klusajām dabām, bet viņa glezniecības prakse ir plaša un daudzveidīga. Mākslinieks pievērsies dažādiem žanriem – ainavām, portretiem, lauku sadzīves attēlojumiem un vērienīgām figurālām kompozīcijām. Autors strādā vairākās tehnikās – eļļa, tempera, akvarelis, pastelis un kolāža, praktizējot gan alla prima paņēmienu, gan pakāpenisku kompozīcijas būvēšanu ar daudzslāņu glezniecības metodi. Viņa daiļradi caurvij interese par latviešu dzīves, sadzīves un ikdienas portretējumu.
Imants Vecozols dzimis 1933. gadā Kārzdabā un bērnību pavadījis mātes dzimtajās mājās Liezērē. 1949. gadā viņš iestājās Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, kuru pabeidza 1954. gadā ar diplomdarbu Mehāniskās darbnīcās. No 1954. gada līdz 1960. gadam Vecozols studēja Latvijas PSRS Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kuru ar izcilību absolvēja ar darbu Uz dzelzceļa uzbēruma. Studiju laikā mākslinieku iedvesmoja diplomdarba vadītājs Eduards Kalniņš, pedagogs Konrāds Ubāns, kā arī gleznotāji Jānis Liepiņš un Ģederts Eliass.
Imants Vecozols izstādēs piedalās kopš 1958. gada un par Latvijas Mākslinieku savienības biedru kļuva 1962. gadā. Gleznotāja agrīnais radošās darbības periods sakrīt ar "skarbā stila" attīstību Latvijas mākslā, autoram aktīvi strādājot ar figurālām kompozīcijām un portretu žanrā. 60. gadu figurālajās kompozīcijās vērojama detalizētība, bet 70. gados rokraksts mainās, meklējot jaunus izteiksmes veidus. Savukārt gleznojot tuvu cilvēku – tēva, mātes, sievas Rutas, kolēģu un šobrīd arī mazdēlu – portretus, Imants Vecozols izceļ katra modeļa raksturīgākos vaibstus.
70. gados tiek rīkotas pirmās personālizstādes un darbu eksponēšana ārzemēs. Līdzās pilsētas nomaļu ainām top baltās klusās dabas, kuras raksturo vienkārša priekšmetiskā pasaule, gandrīz monohroma krāsu gamma un pastozs, ekspresīvs triepiens. 70. gadu beigās un 80. gados iezīmējas lakoniskāka izteiksme – uzmanības centrā ir tikai viens vai vairāki objekti. Piemēram, ar sienu gandrīz saplūstošs stikla trauks, nolikts uz dēļa pamatnes darbā Bērzu sulas (1978), vai gaismas atspīdums uz raupjas sienas gleznā Virtuves galds (1978). Līdzīgas kompozīcijas parādās arī 21. gadsimtā, pievienojot avīžu izgriezumu kolāžas.
Imants Vecozols vēl joprojām aktīvi glezno, un viņa darbos ienāk šī brīža aktuālie notikumi Latvijā un pasaulē. Tā šķietamā kārtība, kas mākslinieka daiļradē bija vērojama 80. gados, tagad tiek dekonstruēta un pārmainīta. Kolāžas mijas ar glezniecību, realitāte tiek sašķelta un pārveidota, lai savā veidā pretotos procesiem, kurus nav iespējams apturēt.
Izstādes nosaukums tapis, iedvesmojoties no fizikas gaismas laušanas parādības – gaismai, pārejot no vienas vides citā ar atšķirīgiem gaismas izplatīšanās ātrumiem, mainās staru kustības virziens. Gaismai lūstot var novērot priekšmetu formu, novietojumu un izmēru izmaiņas. Tā arī Imants Vecozols savā septiņdesmit gadus ilgajā daiļradē, meklējot un gleznojot gaismu, rada skatītājam iespēju izprast laiku, telpu, laikmetu un pārmaiņas, kas tajā norisinās.
Izstādē eksponētas gleznas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, pārstāvot Imanta Vecozola agrīnās daiļrades posmus. Apmeklētāju uzmanībai tiek piedāvāti arī jaunākie darbi no autora privātās kolekcijas.
Ikviena paaudze pieder kādam laikmetam. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu cikls Paaudze aizsākās 2016. gadā, fokusējoties uz 20. gadsimta otrās puses mākslu. Cikla programma tiek realizēta LNMM galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs un no 2021. gada arī 2. stāva labā spārna ekspozīciju telpās. Notikušas izstādes tādām ievērojamām Latvijas mākslas personībām kā Boriss Bērziņš, Felicita Pauļuka, Daina Riņķe, Henrijs Klēbahs, Līvija Endzelīna, Hilda Vīka, Gunārs Krollis, Džemma Skulme, Romualds Geikins, Daina Dagnija, Jānis Pauļuks, Māra Kažociņa, Inta Celmiņa, Auseklis Baušķenieks, Gunārs Cīlītis, Jānis Aivars Karlovs, Biruta Baumane, Lea Dāvidova-Medene, Imants Vecozols. Sagatavošanā ir izstādes Aijai Jurjānei, Rolandam Kaņepam, Rūsiņam Rozītem, Līgai Purmalei.