Latvijas politisko partiju sistēmiskais bankrots?

Vienā teikumā - spēkā esošie Saeimas vēlēšanu un partiju finansēšanas likumi garantē interešu grupu (partiju) atražošanu. Šajā jautājumā nav ne opozīcijas, ne pozīcijas. Ir kvorums padsmit gadu garumā, kurš tiek apliecināts ar žestu "51%" (Romiešu cipariem) no Saeimas loga.

ZAGĻI UN NEZAGĻI

Kāpēc man jāstājas partijā,ja negribu vai nevaru tikt pie stūres?

Domāju, ka partijas, visdrīzāk, nevienu pie sevis negaida. Bet tas nav normāli, ar to nav jāsamierinās, tas ir PUBLISKI JĀCEĻ GAISMĀ un pret to pienākas veidot vēlētāju plašu neapmierinātību. Rezultātā šaurām privatizēšanas un "ģēlu bīdīšanas" speciālistu aprindām zudīs monopolstāvoklis politikā. Politikai veidosies saikne ar vēlētāju interesēm. Privātām sīkpartijām šādu saikni nevajag - pieteik ar balsošanu "par mazāko ļaunumu", ar balss pārdošanu par alus pudeli vai ar saīgušu "nespējnieku" nepiedalīšanos vēlēšanās. Galvenais - labprātīgi atteikties no varas un uzdāvināt to sīkpartijām... Ja partijas pastāv kā slēgti masoņu klubi un tas visus apmierina, tad nekas nemainīsies. Bet tad nav ko žēloties! Nu, nenāks tā Stipra Roka vai Tautas Vadonis un neiecels mūs saulītē! Kāpēc nenāks? Tāpēc, ka lielvalstīs pašlaik ir citāda politiskā kultūra un lielvalstu elitēm nepatiks mazs diktators Latvijā, jo tas lielvalstu tautām radīs provocējošu piemēru - gaidīt, nedarīt, nedomāt un pildīt pavēles. Lielvalstis nevar atļauties iet pa šādu Vadonisma ceļu, jo dažādu "vadoņu" atomkonflikti maksās pārāk dārgi.

lai nu kaa, sievietes treknos gadus un gaazi griidaa mums nesoliija, esosaa kriize ir tiiri maskuliinas dabas veidojums. Nedomaaju, ka maajsaimnieciski ievirziitu sieviesu vadiibaa mums buutu izdevies nokluut tik dzilaa bedree kaa esam.

Kautkaads peetijums,meeg'inaajums par iestaas'anos kaadaa no Latvijas vados'ajaam partijaam bija vienaa no TV raidiijumiem.Kas no taa iznaaca?Cik sapratu c'iks.Ne viens no gribeetaajiem tajaas netika,taisni kaa kaads masonu sleegtais klubs.Vajadzeetu pameeg'inaat,varbuut tiks'u pie taa lielaa kreejuma poda???,bet labaak nogaidiis'u,veel nezinu,kas tiks pie rul'iem veeleesanaas.

Manuprāt īsta katastrofa Latvijas politikā ir sievietes. 1989. gada vecās frontinieces - Ēlerte, Kalniete, Āboltiņa, Čepāne, Seile, Mūrniece, Kantāne, VVF tagad apvienosies pret vecajām partijām un piekops jauno politiku. Jaunā politika izpaužas tējas dzeršanā ar dažu lielvalstu vēstniecēm, sacenšoties liberālismā, un bezierunu piekrišanā jebkurām muļķībām, kā stāstiem par Sadama atombumbām, vai nepieciešamībai mīkstināt valodas likumu. Šīs godkārīgās bezdomu politiķes var izcelties tikai uz gļēvo un neizglītoto politiķu vīriešu fona.

V.Krastiņam taisnība, diemžēl. Kabatas patiju vēl viena nelaime-vadoņu sliktā izglītība. Šķēle labs menedžeris, bet ar mehanizatora skatījumu uz daudzām lietām. Tas pats ar Kalvīti. Pateikt, ka Latvijai ar Krieviju kopēja kultūra var tikai pusizglītots traktorists, kam ne vecāki, ne skola nav mācījusi Latvijas vēsturi. Repše ir fiziķis, bet ar šauru skatu uz dzīvi, spējīgs prasīt miljonu, lai strādātu tautas labā. Par Šleseru labāk vispār neizteikties.

Neesmu naivs, zinu... Bet no nezinātāju viedokļa tas tā verētu būt un varētu nebūt... Manuprāt, ir zināmi nerakstīti likumi - risinājums sākas ar konstatāciju - tādā un tādā medijā tāds un tāds līderis atzina, ka ir tāds un tāds stāvoklis. Mēs abi varam daudz ko zināt vai nojaust, bet šīs nojautas publiskajā telpā nekļūst par faktu, uz kura var balstīt risinājumus.

Piemēru ar leiboristiem interpretējot Latvijā iznāk, ka ietekmīgai patijai būtu jābūt ap 8000 biedru. Mums tāda ir? Un visticamākais, ka nebūs. Jo partijām pietiek ar tiem biedriem, kas ir, pārējiem labumu nepietiks. Pirms daudziem gadiem, kad es vēl balsoju par TP (ir tāds plankums biogrāfijā, mūžam nekļūdīgie var sākt ielasīt akmeņus), nosūtīju uz partijas mājaslapā norādīto e-pasta adresi savas domas par kāda likumprojekta, manuprāt, nepilnībām. Tajā laikā TP bija pie kloķiem. Ne tai likumā kas tika mainīts, ne arī atbilde pienāca. Nākamajās vēlēšanās vēl nobalsoju par TP, jo izrēķināju, ka viņi ir mazāk slikti par pārējiem, bet tad arī bija gana. Bet ne jau TP vienīgā tāda. Visa kompartijas darbība savulaik balstījās uz savu ideju ieborēšanu masām. Idejas bija diezgan murgainas un borēt nācās smagi, bet bija tomēr. Tagadējām partijām lielākā nelaime ir tādu lielu, pietiekami visaptverošu ideju trūkums. Un, ja nav ko nest masās, tad arī komunicēšanai zūd jēga. Šodienas situācijā daudzmaz sakarīgi varētu startēt sociāldemokrāti (=leiboristi), bet mūsējie ir gana saķēpājušies pa Rīgas domi, lai kāds vēl ticētu viņu runām par nesavtīgo visu strādājošo interešu aizstāvēšanu, sociālo līdzsvaru utt. Kompartija, kas ideoloģiskā darba ziņā bija sasniegusi vērā ņemamu līmeni, sākās ar Marksa Manifestu- īsu galveno ideju izklāstu. Kur ir partijas "X" manifests?

1) Negrib 2)negaida 3) pie 1000 4)neko nedomā, jo kodols citus pie varas nelaiž

Paldies, labs raksts, aktuāls. Argumenti loģiski un saprotami. Piebildīšu dažas lietas: Politologi partijas iedala masu un kadru partijās. Masu partijās ir daudz biedru. Piemēram, Zviedrijas Sociāldemokrātiskajā partijā 156 000, bet valstī 9 milj. iedzīvotāju. Proporcionāli, Latvija vajadzētu masu partiju ar ~39 000 biedru, bet visās ~50 oficiāli reģistrētajās Latvijas politiskajās partijās kopskaitā ir mazāk biedru. Kadru partijas apvieno šauras "savējo" aprindas ar kopīgām biznesa interesēm. Kadru partijas ir kompaktas, tās ērtāk vadīt, bet tām ir vājāka saikne ar vēlētājiem. Zinātniskajā literatūrā ir dati, ka politiski aktīvi parasti ir ~5% no valsts iedzīvotāju kopskaita. Salīdzinājumam, LPSR iedzīvotaju skaits bija ap 2700000, bet Latvijas kompartija bija ap 162000 biedru - sanāk 6% no iedzīvotaju kopskaita. Jāņem vērā, ka LKP aktīvi papildināja savu biedru bāzi - no paziņām un preses intervijās esmu dzirdējis atmiņas, kā komunisti aicinājuši stāties partijā. Bet kopumā proporcija ir ļoti tuva literatūra minētajam procentam. TP pēdējā gada laikā arī bija īsa kampaņa ar aicinājumu stāties partijās. Doma laba, bet kaut kur iestiga. Aicinu noskaidrot - kas notiek? 1) Vai esošie partiju biedri grib, ka partijās iestājas jauni biedri? 2) Kāda ir personiskā pieredze ar stāšanos kādā partijā - vai bija sajūta, ka tur cilvēkus gaida? 3) Cik biedru ir Latvijas ietekmīgākajās partijās? 4) Ko partiju līderi domā par biedru skaitu un partiju intelektuālo potenciālu? Par šiem jautājumiem būtu interesanti kaut ko palasīt medijos. Bet vai medijus šī tēma interesē? Par partijām raksta parasti divos gadījumos: A) ja ir skandāls, B) ja ir samaksāts par reklāmu.

bankrots iet pilna sparā. Nepietika, ka JL mēram virzīja Jaunupu, tagad viņi virzīs Bondaru- šo sacukuroto, glumo modes žurnalu modeli :-(

Ja neieliek par priekšnieku, vienkāršāk ir dibināt jaunu un cilvēkiem tas patīk. Kristovskis bija PSKP, tad LC, tad TB un tagad PiS. Pēdejām trijām programmas līdzīgas kā ūdens piles, gan nacionālās intereses, gan liberālaās, bet jēga nekāda. Arī PiS ir tikai vienu vēlēšanu projekts.

Viņš bija domājis ne tikai skaitlisko izaugsmi bet ekonomisko arī.Vienkarši nevar šīs divas lietas vienu no otras atraut.