Droši vien daudziem ir jautājums: kas ir Rubeņa bataljons?
Runa ir par Kurzemes katlu tieši pirms 65 gadiem jeb 1944.gada vasaras beigām un rudens sākumu. Latviešu stāvoklis bija neapskaužams, jo nīstamas bija abas – kā boļševiku, tā arī vācu okupācijas varas. Kurzemē krustu šķērsu darbojās dažādas ievirzes cīnītāji, pa vidu klīda civilie bēgļi, dezertieri un marodieri. Tas viss nebija viegla nasta vietējiem iedzīvotājiem. Ģenerālis Jānis Kurelis uz ziemeļiem no Usmas ezera bija izveidojis latviešu nacionālu bruņotu organizāciju, kuras cīnītāju skaits pārsniedza pāris tūkstošus vīru un kura stājās pret vāciešiem. Tās mērķis bija izmantot iespējas, lai kara beigu posmā veidotu neatkarīgu latviešu pārvaldi. Tas, protams, neatbilda augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē, SS obergrupenfīrera Jekelna interesēm, tāpēc 1944.gada novembrī vācu spēki uzsāka Kureļa vienību likvidāciju. Leitnanta Roberta Rubeņa 600 vīri attiecās nolikt ieročus, un vairākas dienas notika niknas un varonīgas kaujas, kas sagādāja vācu vienībām smagus zaudējumus. Rubenis krita 17.novembrī. Viņa kritušo vīru vidū bija daudzi ar Dzelzs krustu apbalvotie latviešu karavīri.
Šīs ir izcili nozīmīgas mūsu valsts un tautas vēstures lappuses, taču par tām mūsdienu Latvijā tikpat kā neko nezina. Akadēmiķis Oļģerts Lielausis pat minēja faktu, ka Ventspils muzejā nesen bijusi ekspozīcija par novada notikumiem kara beigu posmā, taču kurelieši, Rubeņa bataljons nav ticis pieminēts. Vaicāta par to, muzeja darbiniece apliecinājusi, ka neko par šādiem vīriem nezinot. Pārsteidzoši.
Tā, diemžēl ir mūsdienu Latvijas ikdienišķa parādība, kuras īstais vārds ir nolaidība. To izmanto. Rīgas mērs Nils Ušakovs avīzē „Rossijskaja gazeta” nesodīts izplata melus, ka Aizsardzības ministrija it kā piemaksā pensijas Waffen SS veterāniem. Turpretī Latvijas skolu vēstures grāmatas par tādiem II pasaules kara cīnītājiem, kā kurelieši, nerunā. Ja tā, tad skaidri apliecinām, ka no savas valsts un iepriekšējo paaudžu pieredzes un atziņām mācāmies pārāk maz. Savukārt tas lieliski atbilst tās sarkanzvaigžņotās „publikas” iecerēm, kas gaišās nākotnes vārdā mums iesaka Eiropas neseno totalitāro režīmu noziegumus pret mūsu tautu nepieminēt un aizmirst.
Un tomēr. Tieši dzīves atziņās, mūsu tālredzībā ir mūsu nākotne. Manuprāt, ir svarīgi saprast, kādas domas patiesībā tik salīdzinoši nesen, pirms 65 gadiem 1944.gada septembra dienās, vadīja latviešu cīnītājus. Viņu apņēmība mums lieti noderētu šodienas globālās ekonomikas problēmas risinot.