Protams, es nevaru runāt nedz mākslinieces Skulmes, nedz Jaunā Rīgas teātra režisora Hermaņa un aktrises Brokas vārdā (ja pie Saeimas bija visa JRT trupa, tad saspiestības apstākļos redzēju vien minētās personas), taču neticu, nu neticu, ka Kārlim Leiškalnam viņu klātbūtne aizpagājušās ceturtdienas piketā patiešām ir nesaprotama. Ja arī viņš par piketētājiem atļaujas teikt vārdus "Kur ir viņu problēma?" Problēma, protams, ir tā, ka ļaudis 16 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas un trīsarpus gadus pēc iestāšanās Eiropas savienībā nevēlas dzīvot valstī, kuru pārvalda korumpēta un līdz ārprātam ciniska politikāņu kliķe, kurā valdība ir acīmredzot nolēmusi, ka tā var darīt da jebko, ja kādam kaut kas nepatīk, tas cilvēks var pats sev iepūst. Tas, ka Dž. Skulme, A. Hermanis, B. Broka un jā, arī es -- mēs neieradāmies pie Saeimas ar detalizētu plānu un stratēģiju par to, kas darāms tālāk, tas ne par kripatiņu nesamazina vienkāršo riebumu par to, kas pastāv patlaban. Tas saskan ar to, ko viņdien Dienā rakstīja Mārtiņš Ķibilds -- pie Saeimas bija arī pietiekami daudz cilvēku, kuri paši par to bija pārsteigti, sak\', pat man cilvēkam pacietības mērs nu reiz ir pilns un re, arī es piketēju! Laikā kopš piketa valdošā kliķe nav īpaši demonstrējusi ne mazākās pazīmes, ka tā kaut ko ir sajēgusi no tā, kāpēc tā ir kļuvusi tik ārprātīgi nepopulāra, citiem vārdiem sakot -- kāpēc pieci tūkstoši ļaužu aukstā, lietainā un tumšā rītā nevis dzēra kafiju un lasīja avīzes, bet stāvēja uz ielas, un "Tautas" partijas reitings noslīdēja pat zem pieciem procentiem. Tieši pretējais -- partija gluži boļševistiski izrīkojās ar Štokenbergu, panāca to, ka Vācijā nozīmīgs laikraksts pavisam nopietni apsver jautājumu par to, vai Latvijā ir izveidojusies banānu republika, turpināja gvelzt, ka pat lauku akmenim redzami politizētu iemeslu dēļ ir jāgrauj Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Tāpēc 3. novembrī protests atkārtosies, un nu jau būs daudz vairāk cilvēku, par kuriem K. Leiškalns varēs brīnīties.
***
Par "Nekā personīga". Nu jau labāk. Sižets kontrastējot Valsts kontroles konkrētos paziņojumus ar Kalvīti, kurš kā aiz diedziņa raustīta lelle teātrī varēja tikai atkārtot "nezinu, neko nezinu, man neviens neko nav teicis, neko nezinu, neko negribu zināt" -- lielisks. Odita Krenberga būtu varējusi neapgalvot, ka 18. oktobra piketu rīkoja tikai "arodbiedrības un Delna", tā nu gluži tas nebija. Režisori varētu tomēr iemācīties, ja mūzika nomāc runāto, tad sižetam zūd jēga, un tas nu itin būtu sakāms par mūziku, kurā nevien skan instrumenti, bet arī kāds dzied. Un skandināviski bagātais TV3 varētu apjēgt, ka skatītājs nudien to uzskatīs par pārāk skopu, ja visā pusstundu garā raidījumā ir dzirdamas tikai trīs žurnālistu balsis.
Savukārt "DeFacto" atkal demonstrēja milzīgo kontrastu starp to nedēļu, kad raidījumu vada Ilze Nagla un to nedēļu, kad to vada Jānis Siksnis. J. Sikšņa režisors(e) joprojām nesaprot, kas ir multene. Skumji. Turklāt, nudien nevaru saprast, kā montētā raidījumā neviens nepamanīja, ka J. Sikšņa brillēs studijas gaismas mirgoja tik spoži, ka vispār nevarēja redzēt cilvēka acis! Priecājos, ka mums abiem, "DeFacto" un man, brīvdienās ienāca prātā doma, sabiedrību aplūkot ar horoskopu starpniecību. Un nudien biju sašutis par sižetu, kurā bija paskaidrots, ka "mācību grāmatu izdevniecība notiek brīvā tirgus apstākļos." Te nu reiz ir tā joma, kurā trūcīgas sabiedrības apstākļos septiņas dažādas 4. klases literatūras grāmatas nav vajadzīgas, it īpaši, ja bērns šogad lasa vienu, bet aiznākamajā gadā māsiņai jau jāpērk cita, nevis viņa var lietot to pašu grāmatu, ko pirms viņas lietoja brālis.
Jauku visiem dienu!