Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skolā Izzināt sarežģīto pagātni piedalīsies jaunie mākslinieki, pētnieki un kuratori no Baltijas un citām Eiropas valstīm. Vasaras skolas uzmanības centrā ir jautājumi, kas saistīti ar sarežģīto un bieži vien traumatisko 20. gs. otrā puses mantojumu, taču ir marginalizēti vai pat izdzēsti no t.s. kolektīvās atmiņas, tomēr tie joprojām ietekmē mūsu šodienas realitāti.
Vasaras skolas dalībnieki un lektori kopīgi meklēs atbildes uz virkni jautājumiem, kas saistīti ar šīs pagātnes izzināšanu. Kā sākt runāt par sensitīvām pagātnes norisēm, ko publiskajā diskursā pavada noklusējums? Kāda taktika varētu mainīt sarunāšanos par to, lai vienīgais nozīmīgais izejas punkts nav tikai izslēdzošas un selektīvas atmiņas? Vasaras skola piedāvās salīdzinošu perspektīvu un diskusijas par to, kā struktūras un koncepti, kas tulkoti no atšķirīgiem kontekstiem, var palīdzēt pārvarēt lokāli izdzēstos naratīvus un šķetināt sarežģīto pagātni.
Vasaras skolas lektori un darbnīcu vadītāji ir mākslas un kultūras teorijas, dzimtes un kvīru studiju, kā arī atmiņu studiju pētnieki Iļja Ļenskis, Adija Kuntsmane, Violeta Davoliūte un mākslinieki Mareta Anne Sāra, Harijs Pelviranta, Kristīna Normana, Jūrate un Vilma Samuļonītes. Programmas kuratores ir mākslas zinātniece Ieva Astahovska un kultūras pētniece Margareta Tali. Daļa no vasaras skolas vieslekcijām būs publiskas, un tās aicināts apmeklēt ikviens interesents. Programma notiks angļu valodā.
Vasara skolas programmu piektdien, 2. augustā ievadīs muzeja Ebreji Latvijā direktora Iļja Ļenska vadītā ekskursija-darbnīca, kartējot vietas, kas saistītas ar ebreju kopienas vēsturi Kuldīgā, un pievēršoties šīs vēstures aizmiršanas un atcerēšanās procesiem. No 1800. līdz 1941. gadam Kuldīgā bija plaša ebreju kopiena, tās klātbūtne bija labi redzama arī pilsētas ainavā, piemēram, nozīmīgs pilsētas orientieris bija sinagoga. Taču Kuldīga lepojās ar vēl pagātni, kad tā bija Kurzemes hercogistes galvaspilsēta, un šajā stāstījumā ebreju vēsture kā daļa no pilsētas identitātes bija izslēgta. Holokaustā izdzīvoja vien nedaudzi Kuldīgas ebreji, pēdējie no tiem pilsētu pameta sešdesmitajos gados, un bijušais ebreju mantojums tika pielāgots citām funkcijām. Tikai pēdējās desmitgadēs, pieaugot tūrismam un atjaunojot vēsturisko centru, Kuldīgas ebreju vēsture pirmo reizi iekļauta kopējā stāstījumā par pilsētu, atgriežoties pie tās kā savulaik nozīmīgas vietas identitātes daļas.
Sestdien, 3. augustā Mančestras Metropolitēna universitātes lektore Adi Kuntsmane pievērsīsies sarežģītās pagātnes pētniecības un kultūras un politiski nepieņemto atmiņu dilemmām. Šīs atmiņas pavada, no vienas puses, noklusējums, no otras, apspiedoša vai pat vardarbīga attieksme, kur atšķirības starp “varoņiem” un “ienaidniekiem”, “lieciniekiem” un “atbalstītājiem”, “upuriem” un “varmākām” var būt neskaidras vai apvērstas. Kuntsmane, kas ilgstoši pētījusi vardarbības afektīvo sistēmu, pievērsīsies jautājumiem, kā vardarbība rada noklusējumu arhīvos, kolektīvajā atmiņā un pētniecībā. Lekcijas pirmajā daļā viņa runās par “vajātajām atmiņām”, noklusējumu kolektīvajā atmiņā un akadēmiskajā historiogrāfijā par viendzimuma attiecībām padomju Gulaga nometnēs. Tematika, kas saistīta ar neheteronormatīvajām attiecībām nometnēs ir sistemātiski ignorēta, demonstrējot kvīru subjektivitātes izdzēšanu t.s. “disidentu literatūrā”, kas veido atmiņu ietvaru par nometņu pieredzi arī nākamajām paaudzēm. Lekcijas otrajā daļā viņa analizēs šīs problemātikas transformācijas desmitgadēs pēc politiskā terora un padomju režīma beigām. Pievēršoties kvīru un homofobiem ebrejiem, kas emigrējuši uz Palestīnu un Izraēlu, viņa atklās, kā Gulaga nometņu atmiņas joprojām ir vienlaicīgi klātesošas un izdzēstas, kā atmiņas par pagātnes vardarbību pārceļas arī uz laikmetīgās migrācijas procesiem, un kā vardarbība, ko izraisījis Izraēlas koloniālisms Palestīnā, šodien pieņēmusi daudz neredzamākas formas. Lekcijas noslēguma daļā viņa izvaicās, kas notiek ar “sarežģītās pagātnes” neatzītajām atmiņām šodienas digitālajā vidē. Kāda ir šo atmiņu nākotne laikmetā, kad arhīvi arvien vairāk tiek digitalizēti, kad vēsturi stāsta un pārstāsta dažādas kopienas tiešsaistē, un kad jebkādu mūsu atmiņu saglabāšana notiek ar tehnoloģisko starpniecību (“save as”, “saglabāt mākonī” u.tml.)? Vai mēs virzāmies uz nākotni, kur mūsu vietā visu atcerēsies, reģistrēs, saglabās, marķēs, kataloģizēs un izsijās algoritms? Un, ja jā, kā tam pielāgosies atmiņu studijas? Vai mēs virzāmies uz digitālās amnēzijas nākotni, kur mēs varētu zaudēt gan mūsu atmiņas, gan spēju atcerēties bez tehnoloģijas starpniecības?
Svētdien, 4. augustā Sāmu-norvēģu māksliniece un rakstniece Mareta Anne Sāra stāstīs par savu darbu Pile o´Sápmi, kas veltīts gan konkrētam notikumam, gan diskutē par represijām, ar kurām joprojām saskaras sāmi kā Ziemeļvalstu pamatiedzīvotāji. Pile o´Sápmi pirmā versija bija instalācija no 200 izkautu ziemeļbriežu galvām. Sāra to izstādīja pie Norvēģijas sāmu reģiona Finnmarkas apgabaltiesas 2016. gadā, kur mākslinieces brālis Jovsets Ante Sāra cēla prasību pret Norvēģijas valdību, kas liek izkaut ziemeļbriežus, lai ganāmpulku apdzīvotās teritorijas varētu izmantot ienesīgiem biznesa projektiem. Pile o´Sápmi atsaucas arī uz 19. gadsimta Ziemeļamerikas varas iestāžu sankcionētajiem bifeļu slaktiņiem – taktisku paņēmienu, kā atbrīvoties no pamatiedzīvotājiem. Sāras brāļa prasība pret Norvēģijas valdību iestājās par tiesībām sāmiem saglabāt savu kultūru un praktizēt tradicionālo dzīvesveidu. Māksliniece izseko šai tiesvedībai, kas ir nozīmīgs precedents pamatiedzīvotāju tiesību aizstāvēšanā Norvēģijā.
4. augusta vakarā vasaras skolas programmā būs iespējams noskatīties arī lietuviešu režisoru Jūrates un Vilmas Samoļūtes dokumentālo filmu Liebe Oma, Guten Tag! (2016), kas stāsta par ceļojumu dzimtas pagātnē, noklusētām traumām gan ģimenes, gan Lietuvas vēsturē pēc Otrā pasaules kara, par nepieciešamību tās izrunāt, meklēt atbildes un lauzt tabu.
Pirmdien, 5. augustā Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politika zinātnes institūta profesore Violeta Davoliūte lekcijā Daudzvirzienu atmiņa analizēs Lietuvas ebreju un padomju deportāciju vēsturi un tās noklusējumus. 1941. gada 14. jūnijā padomju policijas spēki PSRS rietumu teritorijās apcietināja ap simts tūkstošiem „tautas ienaidnieku”. Vīriešus ieslodzīja Gulaga nometnēs, sievietes, bērnus un vecus cilvēkus deportēja uz tāliem un nomaļiem Krievijas apgabaliem. Savukārt vācu iebrukums šajās teritorijās 1941. gada 22. jūnijā iezīmēja jaunas okupācijas sākumu, kas noveda pie holokausta. Lietuvā daudzi iedzīvotāji sveica vācu spēkus kā atbrīvotājus, bet nacistu propaganda attēloja ebreju minoritāti kā asiņainus boļševikus un jūnija deportāciju izpildītājus. No šī brīža padomju deportācijas un nacistu genocīds kļuva par konkurējošām traumām – kolektīvo ciešanu un identitātes nesavienojamiem stāstījumiem. Patiesībā Lietuvas ebrejus skaits 1941. gada jūnija deportēto vidū bija proporcionāls to iedzīvotāju daļai valstī, taču viņu dzīves stāstiem nebija nekādas nozīmes kolektīvajā atmiņā, kas pavadīja PSRS sabrukumu. Balstoties uz intervijām ar jūnija deportācijās izdzīvojušajiem ebrejiem, kuru liktenis tos paradoksāli izglāba no genocīda, V. Davoliūte savā lekcijā runās par to, kā traumatisko atmiņu „konkurenci” var mazināt, izceļot šos aizmirstos dzīves stāstus.
Otrdien, 6. augustā mākslinieks Harri Pelviranta runās par dokumentālo praksi un tās ētiskajām problēmām mākslā. Ētikas jautājumiem ir būtiska loma mākslas darba veidošanas procesā. Lai gan dokumentālos darbos, piemēram fotogrāfijā, var nojaust autora ētisko pozīciju, svarīgākās morālās izvēles notiek jau tēla veidošanas procesā. Savā lekcijā Pelviranta koncentrēsies uz jautājumiem, kas skar mākslinieka ētiskos apsvērumus mākslas darba radīšanas, producēšanas un publiskošanas gaitā, tostarp procesos, kas paliek skatītājam neredzami un “noklusēti”. Pelviranta analizēs, kā mākslinieki paši apraksta ētiskās dilemmas, ar kurām tie saskārušies darba radīšanas laikā. Minētos jautājumus spilgti izgaismos režisora Renzo Martena Kongo uzņemtā dokumentālā filma Izbaudi nabadzību (2008), ko vasaras skolas programmā varēs noskatīties 6. augusta vakarā.
7. augustā māksliniece Kristīna Normana stāstīs par savu jaunāko darbu Vieglāk par sievieti, kas jūlijā bija skatāma teātra festivālā Santarcangelo dei Teatri Itālijā un septembrī būs redzama arī Homo Novus festivālā Rīgā. Darba pamatā ir K. Normanas pētījums par ukraiņu sievietēm – veco ļaužu aprūpētājām Itālijā. Mūsdienu migrācijas kontekstā šis ir vēl viens noklusēts stāsts par došanos prom cerībā sākt jaunu dzīvi, tā arī paliekot mūžīgi levitējošā stāvoklī starp vecajām un jaunajām mājām ar hibrīdu, nekur īsti nepiederīgu identitāti. Normana ar savu jaunāko projektu iepazīstinās iepriekšējo darbu kontekstā un runās par tēmām un stratēģijām, kas viņas mākslinieciskajā praksē atkārtojas – personiskās un kolektīvās atmiņas aspektiem, kas saistīti ar postpadomju stāvokļa un migrantu identitātes izpēti.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs vasaras skolu rīko sadarbībā ar Kuldīgas mākslinieku rezidenci, kā arī Latvijas Mākslas akadēmiju un Igaunijas Mākslas akadēmiju, un tās mērķis ir sniegt iespēju jaunajiem profesionāļiem starpdisciplinārā formā izzināt nozīmīgus laikmetīgās kultūras kontekstus, attīstīt kritisko domāšanu un veidot kolektīvas mākslinieciskās pētniecības un radošās prakses. Projekta norisi atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, Kuldīgas pašvaldība, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programma Kultūra.