20. gadsimta otrajā desmitgadē spāņu gleznotāji ieņēma nozīmīgu vietu mākslas dzīves norisēs. Kamēr Spāņu biedrībā Ņujorkā (Hispanic Society of America) risinājās karstas debates starp māksliniekiem Ignasio Suloagu (Ignacio Zuloaga, 1870–1945) un Hoakinu Sorolju (Joaquin Sorolla, 1863–1923) par spāņu glezniecības skolas pēcteča godu, Pablo Pikaso (Pablo Picasso, 1881–1973) caur kubismu pārdefinēja modernismu. Tikmēr Ermenehildo Anglada Kamarasa (Hermenegildo Anglada Camarasa, 1871–1959) starptautiski popularizēja savus hibrīdi modernos un reizē gleznieciskos darbus – no Argentīnas līdz Ziemeļeiropai. Šajā aspektā Parīze kā modernās mākslas metropole kļuva par spāņu mākslas krustcelēm, kur tā mijiedarbojās, atstāja iespaidu un ietekmēja daudzus no vadošajiem Eiropas un pasaules kultūrainas varoņiem. Parīze bija ideju satikšanās vieta, kas turpinās noteikt nākamo paaudžu vizuālo identitāti.
Karlosa Alonso Peresa-Fahardo (Carlos Alonso Pérez-Fajardo) lekcija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā sniedz retu iespēju dzirdēt spāņu eksperta stāstījumu par spilgtākajiem Spānijas 20. gadsimta pirmo desmitgažu māksliniekiem, kuru dzīve un daiļrade lielā mērā bija saistīta ar Parīzi. Tāpat klausītāji uzzinās, kādi ir bijuši tā perioda spāņu kultūrvides galvenie tendenču, pārmaiņu un diskusiju punkti, kas veicināja modernisma attīstību ne vien Spānijas, bet visas Eiropas mērogā.
Spāņu mākslinieku klātbūtne Francijas galvaspilsētā ir svarīga arī Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Tieši šajos gados Parīzē uzturējās ievērojamais latviešu gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920), kura retrospekcija Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai šobrīd skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē. Dzīvojot Parīzē, Grosvalds satuvinājās ar vairākiem spāņu māksliniekiem, tostarp mācījās Ermenehildo Angladas Kamarasas studijā un izveidoja dziļu draudzību ar Havjēru Gosē (Xavier Gosé, 1876–1915). Šī mākslas pieredze noteica Jāzepa profesionālo likteni, savukārt vēlākais ceļojums pa Spāniju devis būtisku stimulu autora radošā rokraksta stilistiskajai virzībai, padarot viņu par modernisma ievadītāju Latvijas mākslā.
Karloss Alonso Peress-Fahardo (Carlos Alonso Pérez-Fajardo, 1981, Madride) ir mākslas vēsturnieks un neatkarīgs kurators. No 2018. līdz 2021. gadam viņš bija Ignasio Suloagas muzeja Pedrasā direktors, pēdējos gados aktīvi iesaistījies gleznotāja dzīves un daiļrades popularizēšanā pasaulē. Kūrējis un koordinējis vairākas ar Ignasio Suloagu saistītas izstādes: Suloaga un Falla. Stāsts par kādu draudzību (Madride, Salamanka, Granada, 2015–2016), Suloaga Parīzē Belle Époque laikā (Madride, 2017–2018), Belle Époque brīnumi (Madride, 2017–2018), Suloaga: raksturs un emocijas (Valensija, 2018), Suloaga. 1870–1945 (Bilbao, 2019), Suloaga. Spānijas dvēsele (Mikkeli muzejs, Igaunija, 2021). Fahardo piedalās Spānijas universitāšu un pētniecības centru pētniecības projektā Gleznotāja māceklība un glezniecības prakse Spānijas karalistēs (1350–1500).
Šī gada rudenī Mākslas muzejā Rīgas birža būs skatāma Karlosa Alonso Peresa-Fahardo kūrētā izstāde Melnā un baltā Spānija: vīzija par Spāniju – no Fortunī līdz Pikaso, kura vēl pirms tam – no aprīļa līdz augustam – viesosies Kadriorgas mākslas muzejā Tallinā.