Luīze Buržuā ir nodzīvojusi garu mūžu – 98 gadus –, un viņai ir izdevies savienot dažādus mākslas laikmetus. Viņa ir viena no svarīgākajām XX gadsimta mākslas parādībām, kas nekad nav ļāvusies ierobežojumiem. Francūziete Luīze Buržuā kopš 1938. gada dzīvoja ASV. Viņa ir izpaudusies glezniecībā, grafikā, tēlniecībā, instalācijā un tekstilmākslā, vienmēr saglabājot savu rokrakstu un izteikti autobiogrāfisku pieeju darbam.
Ekspozīcijā Oslo par Luīzes Buržuā sarunu biedriem kļūst gan tie viņas priekšgājēji un laikabiedri, kurus viņa ir satikusi, gan tie, kurus nav, kā arī mākslinieki, kuri strādā pašlaik un kurus viņa ir ietekmējusi un iedvesmojusi. Izstādē līdzās Luīzei Buržuā piedalās Edvards Munks, Pablo Pikaso, Marija Loransēna, Doroteja Taninga, Hanss Arps, Alberto Džakometi, Pjērs Bonārs, Andrē Bretons, Marsels Dišāns, Konstantīns Brankuši, Aršils Gorkijs, Dora Māra, Luīze Nevelsone, Jozefs Boiss, Mens Rejs, Senga Nengudi, Alīna Šapošņikova, Seini Ava Kamara, Frānsiss Bēkons, Nena Goldina, Roberts Gobers, Deivids Vojnarovičs, Rozmarija Trokele, Eva Hese, Roni Horna, Jajoi Kusama, Filida Bārlova, kā arī igauņu māksliniece Anu Pedere.
Iedomātas sarunas akcentē Luīzes Buržuā dialogu ar laiku, kurā viņa dzīvoja. Izstāde iepazīstina ar mākslinieci, kura karjeras gaitā pievērsās mākslinieciskajām un sociālajām pārmaiņām, piemēram, ķermeņa reprezentācijai 60. gados, feminismam 70. gados un AIDS epidēmijai 80.–90. gados. Ekspozīcija izceļ Luīzes Buržuā raksturīgās mākslas tēmas vientulību, mīlestību, slimību, seksualitāti, attiecības ģimenē un dzimumu lomas. Izstādē tiek uzsvērta autores saistība ar mākslas vēsturi, kurā viņa ir kā centrālā ass, kas savieno moderno, postmoderno un laikmetīgo mākslu.
Muzejā Oslo ir aplūkojami darbi, kas aptver plašu posmu Luīzes Buržuā daiļradē, sākot ar XX gadsimta 40. gados tapušajām gleznām un grafikām un beidzot ar viņas dzīves pēdējās desmitgadēs radītajām instalācijām un objektiem. Izstāde ir intensīva un aktīva, tajā eksponētie darbi ap sevi veido spēcīgu enerģijas lauku. Luīzes Buržuā psiholoģiski daudzveidīgajā, bieži vien satraucošajā mākslā ir kaut kas neiedomājami jaudīgs, pirmatnēji varens un spontāns. Tajā ir agresija, sāpes, nežēlība, maigums, ironija, nopietnība, skaidrība un tiešums. Viņas skulptūras un instalācijas, kam ir raksturīgi arī performatīvi elementi, ir fiziski iedarbīgas, tās strukturē telpu ap sevi un uzbur emocionāli nospriegotu atmosfēru.
Jāatgādina, ka par superzvaigzni māksliniece kļuva 71 gada vecumā – pēc 1982. gada retrospekcijas Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA. Luīze Buržuā ir pirmā sieviete, kura tika pagodināta ar retrospekciju šajā institūcijā. Ar savu darbu māksliniece pārliecinoši radīja jaunu veidu, kā artikulēt sieviešu klātbūtni patriarhālajā pasaulē. Nav brīnums, ka viņa ir kļuvusi par feminisma ikonu.
80. gadu beigās savās mājās Ņujorkā Luīze Buržuā svētdienās sāka rīkot nedēļas salonu, kurā viņa aicināja uz sarunām un domapmaiņu jaunos māksliniekus, rakstniekus, kuratorus un draugus. Izstādē ir iekārtota salona versija, kurā var iepazīties ar unikāliem videoierakstiem, kas tapuši šajās tikšanās reizēs. Savukārt karaļa pils parkā Oslo centrā uz izstādes laiku ir iemājojusi Luīzes Buržuā zirnekļa skulptūra Maman (1999). Tāpat kā citi viņas darbi, arī šis ir autobiogrāfisks – milzu zirneklis simbolizē mākslinieces māti.
Informācija: nasjonalmuseet.no