Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +2 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 11. novembris
Rainers, Nellija, Ojārs

Mākslinieki grib strādāt laboratorijās

Mākslinieki piedāvā jaunu veidu, kā palūkoties uz zinātni kā cilvēku radošu atbildi dabai. Eiropas kodolpētniecības centrā CERN ir ļoti pozitīva un dinamiska vide, uzskata kuratore Monika Beljo Bugaljo.

Diskusijās par to, kādai būt laikmetīgajai mākslai – vietējās tradīcijās balstītai vai starptautiski orientētai –, vērts mācīties no labiem paraugiem, kas nav jāmeklē tālu. Tepat Rīgā kopš 90. gadiem darbojas mākslas, zinātnes un kultūras inovāciju tīkls RIXC, kura nenogurstošs dzinējspēks ir Raitis un Rasa Šmiti. Viņu rīkotais festivāls, kas pirmo reizi notika Rīgā pirms 20 gadiem, pa šo laiku ir kļuvis par ikgadēju tikšanās vietu Ziemeļeiropā. Tajā norisinās aktuālākās diskusijas par jauno estētiku, laikmetīguma faktoriem, digitālajām praksēm un postmediju situāciju mākslā. Organizācijas darbība kopš pirmsākumiem bijusi orientēta uz starptautisku tīklošanos, tomēr tas nav pazaudējis ģeogrāfisko piesaisti Rīgai, tieši otrādi – pievērsis tai noturīgu jomas entuziastu interesi. Šogad festivāla Open Fields konferencē, kas norisinājās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) no 29. septembra līdz 1. oktobrim, tikās ap 100 dalībnieku. Ievērojamāko viesu vidū bija spāņu kuratore un mākslas kritiķe Monika Beljo Bugaljo, kura uzstājās ar prezentāciju un sniedza interviju speciāli KDi. Izstāde, kas izaicina un apvieno tādus pretrunīgus laukus kā akadēmisko zināšanu tradīcijas un laikmetīgās mākslas prakses, skatāma vēl šajā nedēļas nogalē.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

Viena no mākslas laikmetīguma pazīmēm ir tās aktīvā pozīcija notiekošo sociālo, kultūras un zināšanu sistēmisko izmaiņu kontekstā. Tāpēc mākslinieki arvien vairāk iesaistās dažādu citu jomu reālajos procesos, lai darbotos realitātē un reālajā laikā, ne tikai sakārtotu zināšanas un pārdomas par reālo reprezentācijas līmenī. Ir tikai loģiski, ka mākslinieki sadarbojas un strādā cieši līdzās zinātniekiem, kas gan izstrādā tehnoloģijas, gan pēta to dabaszinātniskos pamatus teorētiski un eksperimentāli. Rīgas Jauno mediju kultūras centrs RIXC ik gadu rīko vismaz vienu lielu starptautisku forumu, sasauc Rīgā māksliniekus, teorētiķus un zinātniekus. Šī gada forums Open Fields ietver gan izstādi, kas LNB skatāma līdz 2. novembrim, gan konferenci, kas risinājās septembra pēdējās un oktobra pirmajā dienā. Ar prezentāciju tajā uzstājās arī spāņu kuratore un mākslas kritiķe Monika Beljo Bugaljo. Viņa kopš 2000. gadu sākuma rīko konkursus, izstādes, veido kuratoru apvienības, kas sasaista mākslu un zinātni. Pazīstamākie Monikas Beljo projekti ir Capsula un Biorama. Viņa vada mākslas rezidenču centru Art@ CERN, kas ļauj māksliniekiem uzturēties un sastrādāties ar zinātniekiem slavenākajā elementārdaļiņu izpētes laboratorijā Eiropas kodolpētniecības centrā CERN (Conseil Europeen pour la Recherche Nucleaire).

Kas ir un kā radās mākslas rezidenču centrs Art@CERN?

Jau 90. gadu vidū CERN sāka darboties mākslinieku grupa, kas patiesi ticēja, ka jāmaina zināšanu robežas. Art@CERN ir programma, kas tika izveidota 2011. gadā pēc vairāku mākslinieku pieprasījuma, – viņi gribēja darboties šajā laboratorijā līdzās pētniekiem. Tieši to tagad mēģinām nodrošināt arī mēs – ļaujam māksliniekiem būt zinātniekiem un bagātināt savus radošos meklējumus ar zināšanām par daļiņu fiziku.

Kāda īsti ir mākslinieku loma? Kā viņi var papildināt esošo zināšanu klāstu?

Mākslinieki piedāvā jaunu veidu, kā palūkoties uz zinātni kā cilvēku radošu atbildi dabai. Uz jautājumiem, kas mums rodas par dabu, – kādi likumi tai piemīt, kā tas vai cits ir iespējams – zinātne atbild savā metodoloģiski skaidrajā veidā, bet mākslinieki – mazāk pragmatiski, un mēs ticam, ka abas puses papildina viena otru. Darot to kopā, mākslinieki un zinātnieki spēj panākt labāku izpratni par to, ko cenšas izpētīt daļiņu fizika.

Vai mākslinieku darbības produkts tādā gadījumā nav drīzāk zinātnes ilustrācija, vai tas ir zinātnisks sasniegums pats par sevi? Tas ir izšķirošs jautājums par pētnieciskās mākslas būtību.

Izšķirošam jautājumam nepieciešama izšķiroša atbilde. Mēs tiešām aicinām māksliniekus neaprobežoties ar tīro ilustrēšanu vai reprezentēšanu. Zināšanu, zinātnes interpretācija un ilustrācija nav mūsu programmas mērķis. Māksliniekam pieder izteiksmes brīvība, tāpēc viņam bieži vien izdodas izlauzties cauri reprezentācijas tradīcijai, lai piedāvātu citas izpratnes iespējas. Mākslinieki piedāvā savus instrumentus, kas palīdz iegūt cita veida zināšanas.

Kāda ir jūsu projektu auditorija – drīzāk tradicionālā mākslas auditorija vai zinātnieki?

Abas atbildes ir pareizas. Patiesībā mūsu auditorija ir ļoti daudzveidīga. Viena daļa ir laboratorijas darbinieki paši – CERN ikdienā strādā trīs tūkstoši cilvēku, bet piesaistīto kopienu vispār veido piecpadsmit tūkstoši zinātnieku visā pasaulē. Bet arī vispārīgā auditorija ir ļoti svarīga. Tie ir cilvēki, kas varbūt nejauši ierodas galerijā, kad tur izveidots kāds darbs, un gūst zināšanas un pieredzi, pateicoties mākslinieka izveidotajam artefaktam.

Prezentācijā jūs raksturojāt CERN kopienu kā "plūstošu" – zinātnieki strādā šeit dažus mēnešus, tad viņu vietā ierodas citi. Kā šajos apstākļos jūtas mākslinieks – inspirējoši vai destruktīvi?

Kopiena ir plūstoša, horizontāla un atvērta. Tā kā mums ir darīšana ar eksperimentālo izpēti, tam tā arī jābūt. Pasaules zinātnieku kopiena dalās ar resursiem, zinātniekiem jābūt pastāvīgā dialogā un jāsastata savu pētījumu atklājumi ar citu zinātnieku iegūtajām atziņām. Tomēr CERN atšķiras no pārējām laboratorijām, jo ir specifisks zinātnes tīkla mezgla punkts – vieta, kur zinātnieki nedzīvo pastāvīgi, bet ierodas no saviem pašu pētnieciskajiem centriem un drīz vien dodas uz tiem atpakaļ. Māksliniekam tā ir ļoti dinamiska un pozitīva vide, jo iespējams satikt cilvēkus no daudzām citām laboratorijām, kas veic dažādus eksperimentus un runā dažādās valodās. Tātad šī ir ļoti starptautiska vide.

Vai varat minēt mākslas darbu piemērus, kas tapuši Art@CERN rezidencēs? Kas ir mākslinieki, kas šeit strādā?

Jāsaka, ka tieši tajā laikā, ko mākslinieks pavada CERN, mākslas darbi netop, mākslinieki drīzāk izpēta idejas un iespējas darbiem, ko rada vēlāk. Tomēr, tā kā sākām strādāt jau pirms gandrīz sešiem gadiem, daži darbi ir labi pazīstami, piemēram, japāņu mākslinieka Rjodzi Ikedas Micro – Macro un SuperSymmetry un Žila Žobēna Quantum.

Pastāstiet par jūsu veidotajām programmām!

Pirmā radošā programma ir triju mēnešu rezidences programma Collide. Konkursa kārtībā reizi gadā izvēlamies māksliniekus no dažādām valstīm, bet atsevišķs konkurss ir tieši šveiciešu māksliniekiem. Tad mums ir programma Accelerate, kas piedāvā diviem māksliniekiem palikt CERN vienu mēnesi. Divreiz gadā mēs izsludinām konkursu divās valstīs, katru gadu citās. Piemēram, šogad tās ir Koreja un Horvātija, pagājušogad bija Taivāna un Lietuva, nākamgad, šķiet, būs Beļģija un Krievija. Trešā programma piedāvā uzturēšanos CERN ļoti īsu laika periodu – no divām līdz piecām dienām. To mēs saucam par viesmākslinieku programmu. Mākslinieki tiek īpaši uzaicināti, ja viņiem ir darbi, kas varētu būt saistīti ar CERN notiekošajiem pētījumiem, kādi īpaši sasniegumi vai arī viņi ir tiešām pieredzējuši mākslinieki, kas dara kaut ko neparastu. Šī programma domāta arī tiem māksliniekiem, kas nevarētu piedalīties regulāros programmu konkursos. Šādi ik gadu uz īso, bet ļoti intensīvo laika periodu ierodas līdz pieciem māksliniekiem. Viņiem ļoti ātri jāaptver CERN būtība.

Jūs pati kā kuratore ar mākslas un zinātnes projektiem nesastopaties pirmoreiz. Lūdzu, pastāstiet par savu iepriekšējo pieredzi. Kā vispār pievērsāties šai jomai? Kas jūs tajā piesaistīja?

Pēc izglītības esmu mākslas vēsturniece. Pirms piecpadsmit gadiem, kad nopietni domāju, kādi varētu būt mani tālākie darbības lauki un kas mani patiesi interesē, pievērsu uzmanību māksliniekiem, kas strādā ar tehnoloģijām, un praksēm, kas tikko parādās kultūrā, tādējādi pietuvojoties arī kultūras un sociālo jautājumu refleksijai. Sāku ar viņiem sadarboties un pamanīju, ka pastāvīgi saskaros ar māksliniekiem, kuri darbojas ciešā sakarā ar zinātni – patiesībā ļoti dažādām zinātnēm: sociālajām, dabaszinātnēm u. c. Piemēram, ilgu laiku darbojos ar mākslas darbiem, kas bija kaut kā saistīti ar bioloģiju – ģenētiku un dzīvības dinamiku. Jaunajām biotehnoloģijām attīstoties, parādījās daudz ar ētiku saistītu jautājumu, arī politiski un ekonomiski, ar industrijas attīstību saistīti jautājumi. Ap 2000.–2003. gadu ar šiem jautājumiem nodarbojās daudzi mākslinieki. Šajā relatīvi specifiskajā jomā es veidoju vairākus projektus kopā ar tā laika pionieriem – māksliniekiem un filozofiem. Tagad tie ir labi zināmi vārdi – SymbioticA, Critical Art Ensemble, Eduardo Kacs, Jūdžins Takers un citi. Taču kļuva arī skaidrs, ka formāti, ko izmantoju, pārkāpj mākslas robežas, iesaista arī citas jomas. Piemēram, organizēju pasākumus ne tikai izstāžu zālēs un galerijās, bet arī publiskajā telpā un akadēmiskās iestādēs, pat vienkārši dabā. Biorama, piemēram, ir pētniecisks pasākums, kas iesaista intensīvus lauka pētījumus un sadarbību starp dažādu nozaru pētniekiem, noskaidrojot vides situāciju. Tiek ņemti dažādi paraugi, bet citi dati iegūti arī no satelītiem. Saaicināju kopā daudz cilvēku ar dažādām idejām, lai radītu to, ko šodien varētu nosaukt par darbnīcu virkni. Mēs arī dalījāmies savā satraukumā par daudziem jautājumiem, runājām par savu ikdienas darbu, sadarbību un nepieciešamību domāt par pamattēmām citādi. Rezultātā arvien vairāk pievērsām uzmanību zinātniskajiem pētījumiem mākslas kontekstā.

Ko jūs iemācījāties šajā procesā? Ko varētu pastāstīt kādam, kas ir, piemēram, iesācējs kurators?

Katrā disciplīnā iespējams atrast ceļu no metodoloģiski vairāk formālām pieejām pie atvērtākām, uz atklājumu balstītām praksēm, kas ļauj veidot jaunas sistēmas. Man likās, ka manā pašas attīstībā bija ļoti svarīgi uzdot jautājumus no ļoti dažādiem skatpunktiem un mēģināt apstrīdēt standartus. Man šķiet, ka nav jāaprobežojas ar kaut kādām pareizā robežām, bet jāmeklē tālāk, saskaroties ar to, kas liekas apslēpts vai okults.

Kas jums šobrīd ir māksla – produkts vai prakse, varbūt process, kur nav gatavu standartu, bet ir jāatrod gan pieejas platforma, gan sava metode?

Jau labu laiku mēs runājam par praksē balstītu mākslu. Tas ir arī saistīts ar laiku un telpu, kā to uztveram mākslā, piemēram, cik daudz laika mēs atvēlam dažādiem epistēmiskiem objektiem un epistēmiskiem procesiem, ko tas mums nozīmē dažādos laika periodos un kā tas izpaužas noteiktās vidēs. Es to redzu kā epistēmisku pozīciju, kas zināmā mērā var būt traktēta kā universāla, bet nav tāda pēc būtības. Tā atklājas pieredzē, tātad procesā, bet arī mijiedarbojoties ar kādu produktu. Redzu, ka šobrīd daudzi mākslinieki fokusējas uz procesu. Bet redzu arī daudzus māksliniekus, kas ļoti drīz ķeras pie darba veidošanas un ātri attīsta produktu. Man liekas, ka abas pieejas ir līdzsvarā. Auditorija pieprasa, lai to informē, lai ļauj piedalīties līdz zināmam līmenim.

Atgriežoties pie CERN – mūsdienu cilvēks, kas varbūt gandrīz nemaz neorientējas daļiņu fizikā, tomēr būs dzirdējis, ka pētījumi šajā jomā iesaista izmaiņas saistībā ar tādiem konceptiem kā laiks, telpa, matērija un dzīvība. Kā to traktē mākslinieki?

Tas ir ļoti plašs jautājums. Es parasti mēģinu nerunāt par fundamentālām kategorijām. Lai gan varbūt tieši šajā vidē par laiku, telpu un tamlīdzīgiem jēdzieniem runāt ir atbilstoši, jo ir jāsaprot šīs idejas. Ir jāmēģina veidot savus darbus, balstoties uz tādām nozīmēm, kādas šiem konceptiem ir daļiņu fizikā. Kas attiecas uz CERN, tad laiks un telpa šeit ir pavisam pragmatiski un tehniski koncepti, lai arī tie var novest pie daudziem filozofiskiem jautājumiem. Kad mākslinieki šeit ierodas, šie un līdzīgi koncepti tiem brutāli jāpārskata, it īpaši dzīvības koncepts, jo tie radikāli mainās. Māksliniekiem jāspēj iegūt vismaz minimālas zināšanas par to, kas šeit notiek. Viņi sastop milzu mašīnas, laboratorijas un piedalās radikālās sanāksmēs. Šie koncepti tik tiešām jāapgūst no jauna un citādi ar mācību grāmatu rokā. Tas ir liels izaicinājums, bet ir arī ļoti interesanti.

Un mākslinieki mācās? Patiešām studē fiziku?

O, jā. Tas patiešām atkarīgs no viņiem, bet mēs ielūdzam māksliniekus un mudinām viņus pieteikties no jauna. Zināšanas par pasauli šādā rakursā ir starta pozīcija. Mēs esam pārliecināti, ka var būt dažādas mākslinieciskās un filozofiskās pieejas, tomēr pamatu pamati ir jāzina, lai atrašanās CERN dotu kādu jēgu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja