Šodien ap plkst. 10-00 deputāti pārliecinoši noraidīja priekšlikumu Valsts civildienesta likumā, sakārtot to atbilstoši Satversmei.
Viens no valsts pārvaldes pamatpostulātiem ir tas, ka tās darbu nodrošina neitrāls valsts civildienests, kas piemēro ārējos normatīvos aktus atbilstoši visas sabiedrības interesēm, kuras pārstāv šīs sabiedrības ievēlēts parlaments, un kas to darot ir neatkarīgs no konkrētā valdības sastāva.[1] Tas izriet no tieši piemērojamā starptautiskā cilvēktiesību dokumenta - Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. panta (c) apakšpunkta. Uzskatu, ka, lai sasniegtu 25. panta (c) apakšpunktā noteiktās, tiesu praksē un juridiskajā doktrīnā nostiprinātās valsts civildienesta izpratnes īstenošanu praksē, jānodrošina, lai ierēdnis justos stabili, nedomājot par politiskās varas iespējamu reakciju uz tiesisko rīcību nebaidoties no izrēķināšanās kā tas ir šodien.
Laikmetīgā demokrātiskajā valstī civildienesta ierēdņiem jābūt lojāliem tiesiskajai sistēmai, valstij, nevis politiķiem, viņu uzskatiem un pat ne konkrētās valdības politiskajiem mērķiem. Šobrīd prettiesiski un nepareizi politiskās aprindās klejo uzskats, ka ierēdnim jābūt personiski lojālam pret konkrēto politisko personu, piemēram, ministru. Satversmes tiesas judikatūra norāda, ka lojalitāte ne tikai nav Ministru kabineta locekļu personiska atbalstīšana. Lojalitāte saprotama kā uzticība valstij. Šī uzticība izpaužas kā Latvijas Republikas neatkarības, demokrātijas, tiesiskuma, atklātības un citu valsts pamatvērtību atbalstīšana valsts pārvaldē (citēju spriedumu):
"Viens no pamatelementiem, kas raksturo indivīda attiecības ar valsti valsts dienestā un it īpaši pārvaldes attiecībās, ir politiskā lojalitāte. [..] Nepieciešams paļauties uz to, ka valsts pārvaldē strādājošie būs lojāli pret valsti un savus amata pienākumus veiks valsts un sabiedrības interesēs. Politiskā lojalitāte saprotama nevis kā attiecīgās valdības politisko mērķu atbalstīšana, bet kā uzticība valstij, kuras labā strādā pie valsts dienesta piederīgās personas. (Satversmes tiesa// Latvijas Vēstnesis, 2006. 18. aprīlis, 11.2.apakšpunkts."
Mūsdienu demokrātiskai valstij vairs nav pieņemama totalitāro režīmu izpratne par civildienestu, kas pastāvēja pagājušā gadsimtā, kur politiķi prasīja ierēdņiem personisko lojalitāti viņiem un politiskajiem uzskatiem, kā arī sodīja ierēdņus, kas izrādīja lojalitātes trūkumu politiķiem. Šāda sistēma, piemēram, iedibināta Vācijā trīsdesmitajos gados, un turpināta atvieglotā formā pēc Otrā pasaules kara. 1934. gada 20. augustā Vācijas valdība izdeva likumu par civildienesta ierēdņu un bruņoto spēku lojalitāti - Gesetz über die Vereidigung der Beamten und der Soldaten der Wehrmacht. Ar likuma pieņemšanu tikai aizstāti arī oriģinālie zvēresti. Ja iepriekš zvērests dots tautai un tēvzemei - Volk und Vaterland, tad pēc likuma pieņemšanas to deva vadošajiem Vācijas politiķiem, proti ierēdņu zvērests skanēja šādi: Ich schwöre: Ich werde dem Führer des Deutschen Reiches und Volkes Adolf Hitler treu und gehorsam sein, die Gesetze beachten, und meine Amtspflichten gewissenhaft erfüllen, so wahr mir Gott helfe[2]. Aptuvens tulkojums valsts valodā: Es zvēru būt uzticams un paklausīgs Ādolfam Hitleram, vācu reiha un tautas vadonim, lai ievērotu likumu un apzinīgi pildītu manus pienākumus, lai palīdz man Dievs.
Arī Vācijas Federatīvā Republika pirms apvienošanās, gan arī savulaik esošā Vācijas Demokrātiskā Republika, gan visbeidzot arī Vācijas Federatīvā Republika pēc apvienošanās ir visvairāk kritizētas par tieši valsts civildienesta ierēdņu cilvēktiesību būtisku pārkāpumu un nepieciešamību mainīt personiskās lojalitātes cienīgu izpratni par valsts civildienesta būtību. Kopš tā laika situācija arī tur ir mainījusies, piemēram, Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka tiesības brīvi izvēlēties profesiju attiecas uz jebkuru indivīda brīvi izraudzītu nodarbošanos, tostarp nodarbošanos, kas saistīta ar valsts civildienestu (sk. BVerfGE 7, 377[397f.]).
Un vienlaikus vēlos izteikt dziļu neizpratni kādu iemeslu dēļ daudzi politiķi izplata apšaubāmas kvalitātes un patiesuma informāciju par milzīgo ierēdņu skaitu un izmaksām, bet tas jau ir cits stāsts. Kā Jums šķiet - kam jābūt lojālam ierēdnim - Satversmei un likumam, vai konkrētiem politiķiem?
[1] Wolf Okresek, The position of the public official with regard to politics (the separation of administration and political power), in "The right to good administration", Proceedings, European Conference, Warsaw (Poland), 4-5 December 2003, p.72; Barbara Weichselbaum, loc. cit. 80; Ulrich E. Zellenberg, Bundesverfassung und Berufsbeamtentum, Zeitschrift für öffentliches Recht, ZÖR (Public Law Journal) 2003, 227; Roul F. Kneucker, Austria: An Administrative State, The Role of Austrian Bureaucracy, Österreichisch Zeitschrift für Politikwissenschaft, ÖZP (Austrian Journal of Political Science) 1972, 95 (114).
[2] Skat. arī Hofer, Walther (ed.). Der Nationalsozialismus Dokumente 1933-1945. Frankfurt am Main: Fischer Bücherei KG, 1957, p. 71.