Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Modris Ģelzis. Arhitekts un skolotājs

Modra Ģelža darbi atšķiras no unificētajiem padomju laika estētiskajiem standartiem Jaunākās paaudzes arhitekti, visticamāk, nepazina trauslo, sirmo vīru, kurš, lai arī retāk kā citi, tomēr bija sastopams arhitektu pulcēšanās reizēs. Ja neskaita tuvākos līdzstrādniekus, arhitekts Modris Ģelzis bija svešāks arī aktīvajai trīsdesmit un četrdesmitgadnieku paaudzei.

Viņa jaunieši bija Andris Kronbergs, Viktors Valgums, Juris Paegle, Zaiga Gaile, Zane Kalinka - arhitekti, kurus sauc par meistariem. Viņiem arhitekta nāve, tāpat kā dēliem - arhitektam Andrejam Ģelzim un māksliniekam Kristapam Ģelzim -, ir arī atmiņu laiks, kas ieskicē pašu, iespējams, līdz galam neapjausto briedumu. Skolnieku pieminēšana ir neizbēgama, jo, kā vērtē Jānis Lejnieks nesenajā monogrāfijā par Modri Ģelzi, tieši viņam padomju projektēšanas institūta apstākļos izdevās atjaunot meistara un mācekļa attiecības, kas bija raksturīgas arhitektūras skolai Latvijas brīvvalsts laikos. Darbnīcas princips ir viena no metodēm arī mūsdienu arhitektu izglītošanai visā pasaulē un tās atdzīvināšanu daudzi min kā iespējamo glābiņu arhitektūras izglītības krīzei Latvijā. Modrim Ģelzim šī prakse nebija sveša. Kaut brīvvalsts arhitektu krējums bija devies emigrācijā, palikušo vidū bija Ernests Štālbergs - arhitekts un pedagogs, kurš pirms un pēc Otrā pasaules kara savu studentu domas virzīja modernisma gultnē. Štālberga skolnieki bija ne tikai Modris Ģelzis, bet arī Marta Staņa - inovatīva arhitekte, kuras talantam sprunguļus lika veiksmīgāki kolēģi vīrieši ar komunistiskās partijas biedru apliecībām kabatā. Ģelzis, tāpat kā Staņa, bija arhitekti, kuri stāvēja pāri sīkam pašlabumam, pozēšanai un sakariem ar partiju. Viņu virzītājs bija talants un Štālberga skolas kods, ko precīzi savā grāmatā par Ģelzi apraksta Lejnieks - patiesa forma, tīrs stils. Modernisma skolniekus vienoja arī tas, ka viņu darbi bieži bija soli priekšā padomju būvniecības varēšanai un funkcionāru saprašanai. Ģelzim, tāpat kā Staņai, bija grūtie projekti. Staņas Dailes teātri būvēja gandrīz 20 gadu, Ģelža Valmieras teātri - ap 40. Ņemot vērā šos faktorus, nav jābrīnās par Birkerta grūtībām ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB). LNB ir viens no nozīmīgākajiem projektiem Modra Ģelža mūža otrajā pusē ne tikai tāpēc, ka viņš bija viens no Gunara Birkerta partneriem Latvijā. Vēl krietni pirms Birkerta projekta viņam pašam bija sapnis par bibliotēku, kas materializējās konkrēta projekta aprisēs 1977.gadā. Pieejamie projekta attēli liecina par augstas raudzes arhitektūru, kas būtu dzīvotspējīga arī šodien. Ja Latvijas valstij visos politiski ekonomiskajos apstākļos nebūtu tik infantila attieksme pret kultūras būvēm un nespēja paveikt pat to mazumiņu, kas ir bijis pa spēkam igauņiem, arī mums būtu lieliska kultūras būvju arhitektūra. Tās vidū ne mazums Ģelža projektu, kas tā arī palika uz papīra, piemēram, koncertzāle Citadelē - izcilā vietā pie Daugavas, kas iztirgota komercarhitektūrai, vai ekspresīvais Mākslinieku nams ar lielu izstāžu zāli neizteiksmīgās ēkas vietā 11.novembra krastmalā. Jaunajai iniciatīvai - Latvijas kultūras kanonam - 2008.gadā eksperti izvirzīja divus Ģelža darbus. Pirmā ir Dzintaru koncertzāle (1959) - patiesi oriģināla ikona, kur Ģelzis īstenoja ideju par brīvdabas estrādi un sēdvietām, ko sedz plastisks jumts. Projekts iezīmē arī kādu citu Ģelža talanta niansi - spēju arhitektūras ideju savienot ar inženiertehniskiem risinājumiem, gādājot arī par labu akustiku. Otrs kanona darbs, kuru augstu vērtēja arī pats meistars, ir arhitekta ģimenes vasarnīca Pabažos (1959) - moderna koka būve ar racionālu plānojumu. Vasarnīcas organiskā daba, izvēlētais materiāls un inteliģentā pieticība pārēšanās laikmeta norietā ir atgādinājums, kādai ir jābūt modernai un ilgtspējīgai arhitektūrai. Turpat 50 gadu vecā ēka ir jaunāka par daudzu jauno arhitektu mēģinājumiem būt avangardā. Ģelzis bija arhitekts arī daudzām citām vasarnīcām, viņa darbu sarakstā ir daudzdzīvokļu mājas, kuras projektējot padomju normatīvu robežas tika izmantotas vispārdomātākajā veidā, novērtējot katru lietojamo centimetru. Rīgas centrā daudzi ievērojuši arī dzelteno ķieģeļu māju kvartālu Baznīcas ielā pie Dailes teātra. Arī Jelgavā, Valmierā un citur atrodami Ģelža darbi, kas atšķiras no unificētajiem padomju laika estētiskajiem standartiem. Jācer arī, ka nobriedušāki kafejnīcas Osiris apmeklētāji atceras laikus, kad tās vietā atradās grāmatnīca Mākslas grāmata (1959) - pirmais modernais pēckara interjers. Ģelža talanta laiks aizritēja padomju okupācijas apstākļos, taču viņš nebija padomju arhitekts. Atšķirībā no saviem vienaudžiem, kas līdz ar neatkarības atjaunošanu, rāmi pieņēma arī pienākušo pensionāra statusu, Ģelzis turpināja strādāt, nodibinot savu uzņēmumu, izstrādājot neskaitāmus projektus, tai skaitā LNB. Viņš strādāja līdz pēdējam iespējamajam brīdim, un tas ir rakstura un rokraksta stingrums, ko pārmantojis, piemēram, Kronbergs, patiesās formas un tīra stila sajūtu nododot arī jaunajai arhitektu paaudzei.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja