Jau samērā ilgi vismaz no divām pusēm Rīgas mākslas interesentu vidē un brīžiem plašāk norit sarunas un darbības nolūkā dibināt un iemiesot taustāmās formās Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju. No vienas puses ir sabiedriskā iniciatīva un fonds Mākslai vajag telpu. No otras – ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonda (precīzāk, nodibinājuma Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds) nodoms uzcelt Laikmetīgās mākslas muzeju un tā kolekcijas pamatā likt ABLV Bank iegādātus darbus, kurus jau gadiem vāc un atlasa ABLV Charitable Foundation atbalstītie eksperti.
Genius loci*
Fonda Mākslai vajag telpu deklarācijā teikts: "Mākslas dzīvotspējai un attīstībai ir nepieciešama jauna, valsts finansēta un aizsargāta telpa – mūsdienu mākslas centrs, kas nodarbotos ar jaunradītu mākslas vērtību atbalstīšanu, popularizēšanu un saglabāšanu. Divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kurā nav sava Laikmetīgās mākslas muzeja. Laikmetīgās mākslas muzeja izveidošana būtu nozīmīgs solis, kas apliecinātu valsts ieinteresētību mākslas attīstībā, dotu papildu stimulu Latvijas mākslinieku radoša potenciāla izaugsmei, vairotu Latvijas kultūras kapitālu un ļautu to izmantot valsts tēla stiprināšanai. Laikmetīgās mākslas muzejs daudzviet pasaulē ir kļuvis par nozīmīgu tūrisma, finanšu un kultūras sakaru katalizatoru, būtisku izglītības un jaunrades centru, valsts prestiža un kultūrpolitikas dzīvotspējas rādītāju."
Deklarācijā – kā jau deklarācijā. Tomēr nevar noliegt, ka daudzviet tur, kur uzbūvēti vai ierīkoti laikmetīgās mākslas muzeji, tie patiešām kaut ko apliecina, piesaista, stimulē, darbojas kā katalizators u. tml.
Bez šaubām, jautājums, vai šāda vai tāda institūcija kaut ko dod mākslinieku radošā potenciāla izaugsmei un vai šī izaugsme vispār būtu institucionāli un par "nodokļu maksātāju" naudu kaut kā jāstimulē, vienmēr bija, ir un būs strīdīgs. Protams, ne tik strīdīgs kā centieni jēgpilni paskaidrot, ko vispār nozīmē vārdkopa "radošā potenciāla izaugsme", – ja šādi centieni pēkšņi būtu manāmi. Taču skaidrs, ka laikmetīgās mākslas muzeji pilda kādu īpašu uzdevumu, kas agrāko laiku sabiedrībām acīmredzot nebija aktuāls – ne jau tāpat vien "uz dullo" ASV tādu muzeju uzradies vismaz trīsdesmit vai ik gadu kāds ver durvis arī Eiropā un Āzijā.
Atklāts aizvien ir jautājums, ko vispār nozīmē vārdu salikums "laikmetīgā māksla". Angliski runājošie saka contemporary art, un ar to var saprast ļoti plašu parādību spektru, ja vēlas, – visu, kas notiek mākslas vai mākslu pasaulē "mūsu laikos" – teiksim, no Otrā pasaules kara beigām līdz tagadnei. Latviskā versija – "laikmetīgā māksla" – ir kaut kas šaurāks, kaut kas tāds, kas atbilst pašpasludinājušos mākslas dzīves "viedokļu līderu" priekšstatiem vai fiksajām idejām par to, kas ir un kas nav laikmetīgs. Skaidrs, ka liela daļa no kolektīvās niezes, kas dzen visur, pat Āfrikā, būvēt laikmetīgās mākslas muzejus, ir izskaidrojama ar nenoliedzamo masu publikas uzvaras gājienu, kura rezultātā apzināti tiek šķīdinātas robežas starp mākslu, izklaidi, tirgu, ēdnīcu, muļķošanos un atklāti destruktīvu, antisociālu darbību. Respektabla muzeja, vērtīgas kolekcijas glabāšanas un savā ziņā pat zinātniskas izpētes centra funkcijas tagad – citviet veiksmīgi, citviet ne visai – tiek apvienotas ar izklaides centru visai ģimenei.
Bet dievs ar to visu. Lai jau Vakareiropā reiz dzimusī ideja par muzeju iziet savu ceļu, lai kāds tas arī būtu. Globālā konjunktūra ir tāda, ka Rīgā Laikmetīgās mākslas muzejam ir jābūt, jo visur citur ir.
Ja vēl atceraties, Mākslai vajag telpu Rīgas iedzīvotājus un viesus jau pērn bija saaicinājis uz grandiozu gliemežu parādi Strēlnieku laukumā, iepretī RTU galvenajai ēkai Kaļķu ielā 1. Vieta bija izvēlēta ar gudru ziņu.
Šī ēka pietiekami bieži minēta kā vislabākā vieta, kur ierīkot Laikmetīgās mākslas muzeju. Namu pabeidza būvēt 1958. gadā, tā projekta autors ir arhitekts profesors Osvalds Tīlmanis (1900–1980). Ilgstoši ieņēmis pilsētas galvenā arhitekta posteni (no 1934. līdz 1950. gadam un vēlreiz no 1956. līdz 1958. gadam), profesors bija, šķiet, pēdējais Rīgas galvenais būvmeistars, kurš amatā vēl pamanījās izcelties ar pamatīgām, pilsētvidi noteicoši ietekmējošām būvēm. Cara laikos tā bija normāla prakse, bet mūsdienās, kad visur rēgojas "korupcija", "misteri 20%" un "interešu konflikti", galvenais arhitekts kaut ko būvēt parasti neuzdrošinās.
Vietā atzīmēt, ka Tīlmaņa daiļradei pieder arī gadu pirms RTU pabeigtā Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltne (tolaik – Kolhoznieku nams). Interesanti, ka Tīlmanis bija arī komisijā, kura pirmajos pēckara gados lēma, kas no karā izpostītā Vecrīgas centra saglabājams, kas šķūrējams nost. Dzirdēts, ka profesoram sākotnēji ienācis prātā, ka Kolhoznieku namu varētu ielikt tur, kur tagad ir Okupācijas muzejs un Melngalvju nama jaunbūve, taču tur bijis par maz vietas. Tā nu Vecrīgā Osvalda Tīlmaņa daiļradi pārstāv RTU ēka un tās divas lielās, jocīgās dzīvojamās mājas – Kaļķu ielā 2 un Grēcinieku ielā 11.
Ja ar laikmetīgo mākslu saprot, kā jau ieminējos, visu, kas tapis kopš Otrā pasaules kara gadiem, Tehniskās universitātes nams kā vēlā staļinisma un agrā hruščovisma arhitektūras būvmākslas paraugs ir īsti laikmetīgs. Taču ir vēl kaut kas, iespējams, daudz svarīgāks, kas nāk par labu šai vietas izvēlei.
Pēdējā laikā daudz un bieži vien gluži pa tukšo mēdz runāt par radošajām industrijām. Pirms Otrā pasaules kara toreizējā Svērtuves ielā 11 (mūsdienās – uz jaunuzceltā Rātsnama pusi, tur, kur tagad ir RTU ēkas zemais gals) atradās firmas J. Jaksch & Co universālveikals. Tā bija viena no skaistākajām Vecrīgas, un Rīgas vispār, ēkām. 1900. gadā to uzprojektēja savulaik izcilā pilsētas būvmeistara Johana Daniela Felsko dēls arhitekts Kārlis Johans Felsko (1844–1918). Jau 1901. gadā savam laikam visai modernā un tehnoloģiski inovatīvā ēka bija gatava, tās fasādi rotāja lieliskas mozaīkas. Turklāt Jakša veikals nebija parasta bodīte – tas bija, kā mūslaiku reklāmžargonā pieņemts teikt, dzīvesstila veikals. Tur bija interjera priekšmeti, pulksteņi, apgaismes ķermeņi, porcelāns – labāko "zīmolu" jaunākās kolekcijas.
Faktiski var teikt, ka, pateicoties Oskara Jakša mākai un ieinteresētībai, Rīgas publikai bija iespēja dzīvot līdzi Eiropas "radošo industriju" domas lidojumam un piedāvājumam. Jakša veikals bija tāds kā trendsetter: caur to attiecīgi materiāli situētu rīdzinieku apziņā ienāca supermodernais jūgendstils un vēlāk arī – tam sekojušais art deco. Arī muzeji mūsdienās mēdz būt tādi "trendseteri", un kāpēc gan padomju perioda mākslas izpētē un apropriācijā tāds nevarētu būt muzejs Kaļķu ielā 1?
No Senās Romas laikiem mēs zinām par genius loci – konkrētas vietas sargājošo garu. Vēlākos gadsimtos gars pārtapa par terminu, ar ko apzīmēja, teiksim, kontekstuālismu, proti, to, ka viss, kas atrodas kaut kur, ir cieši saistīts ar visu citu, kas tur ir bijis senāk. Mūsdienās, ja kāds vispār vēl runā par genius loci, ar to saprot kādas vietas īpašo gaisotni. Tieši īpaša gaisotne būs tas, kas muzejam var izrādīties īpaši vajadzīgs. RTU ēkai un tās novietnei šāds sargājošais gars it kā piemīt.
Sensus loci**
Vietām un lietām piemīt īpašības, ko tām piedēvē cilvēka prāts, sevis apzināšanās un griba.
Tā ir arī ar pilsētām un to daļām. Hanzas iela, kas savieno Krišjāņa Valdemāra ielu ar Eksporta ielu, nav izņēmums. Hanzas ielā, kādreizējās preču stacijas malā, uz Skanstes ielas stūra, privātie investori iecerējuši uzbūvēt Laikmetīgās mākslas muzeju.
Liberālais Krišjānis Valdemārs (1825– 1891) bija cariskās Krievijas impērijas augstākajos varas ešelonos ietekmīgs jaunlatvietis (Ernesta Blanka vērtējumā – "liels reālpolitisks taktiķis"). Viņš izprata preču un ideju komunikācijas svarīgumu. Laikā, kad caurmēra latvietis tik tikko sāka apzināties patstāvīgas saimniekošanas skaistumu un risku, iepērkot mājas un zemi "par dzimtu", Valdemārs bija konsekvents tirgus ekonomikas propagandists.
Krišjāņa Valdemāra un mūsu – tagadnes latviešu – senči, dažādu tautību ļaudis, šeit, kur tagad Latvija, jau sen "brauca jūriņā". Kurši burāja uz Gotlandi, lībekieši burāja uz Daugavas grīvu, lai XII gadsimta beigās atnestu katolisko Kristus vēsti un savā reizē nodibinātu Rīgas pilsētu, pa Daugavu lejup uz to pašu grīvu irās polockieši, līdzvedot krievu cilšu preces un pareizticību.
Daugava bija tāda īpatnēja artērija, pa kuru viena otrai pretī plūda divas garīgās un ekonomiskās kultūras. Saimnieciskā ziņā – Hanzas savienība un Austrumu partnerība, tas pats, par ko domājam XXI gadsimtā, citādi formulēts, iespaidoja šejieniešus, sākot jau vismaz ar XIV gadsimtu (1367. gadā tika noslēgts t. s. Ķelnes konfederācijas līgums, kuru uzskata par Hanzas tirdzniecības savienības oficiālo sākumu). Garīgi – Rietumeiropas un Bizantijas kristīgās tradīcijas.
Dramatiska ir arī Hanzas iela. Tā nosacīti savieno Krišjāņa Valdemāra ideālistisko, uz latviešu nācijas nostiprināšanu orientēto prakticismu ar ostas (eksporta) kailo, kosmopolītisko merkantilismu. Buržuāzisko solīdumu, kas pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas 1857. gadā ļāva pie turības nonākušajiem uzcelt jūgendstila un eklektikas perioda Iekšrīgu – bulvāru loka ietverto "mazo Parīzi" –, Hanzas iela vieno un šķir ar dokeru, nesēju, smago ormaņu, gateru strādnieku, dzelzceļnieku, vešerieņu un fabriku proletariāta valstību, kas tālāk visgarām Ganību dambim stiepās līdz Provodņikam un tad jau – uz Mīlgrāvja koku dārziem un zvejnieku būdām. Pavisam īsi un kodolīgi: Hanzas iela ir savdabīga robežšķirtne starp kungu Rīgu un strādnieku Rīgu, starp kapitālistisko tirgus ekonomiku un darba ņēmēju vidē aizvien dzīvo sociālisma ideju.
Patiešām, Hanzas iela vēsturiski un pilsētbūvnieciski ir tāda kā tektonisko plātņu sadures vieta. Vēstures gaitā šī sadure reizumis bijusi traģiskām kolīzijām piesātināta, citkārt – pieklājīgi atsvešināta, taču tā aizvien ir produktīva. No sadurvietas verd ideju, priekšstatu un tēlu sakarsētā viela, cilvēcisko attiecību, kultūras priekšstatu magma. Tā izplūst uz visām pusēm un baro sociālo vidi, ko, tagadnes laikmetam raksturīgās formās transformēts, joprojām veido darbs un kapitāls, savējie un svešie, mazkustīgie un klejojošie, radošie un patērējošie.
Vieta, kur, iespējams, būs Laikmetīgās mākslas muzejs, ir simboliski piesātināta, var teikt, ka tās semiotiskā tulkojuma potenciāls kaut kādā ziņā sabalsojas ar pazīstamā amerikāņu politiskā zinātnieka Semjuela P. Hantingtona (1927–2008) savulaik izvirzīto un mūsdienās joprojām aktuālo tēzi par civilizāciju sadursmi.
Laikmetīgās mākslas muzejam ir jābūt tieši tādai sadures vietai, tektoniskajam lūzumam, savveida kontrolētam sprādzienam. Ja tas tā nav, muzejam var pietrūkt darbīgas jēgas, laikmetīguma šī vārda pārlaicīgajā nozīmē. Tāpēc muzeja atrašanās Hanzas ielā, tādā vēsturisko, topogrāfisko un kultūras asociāciju, sadursmju, izpratņu un vērtējumu krustpunktā, varētu būt loģiska.
Vai Latvijas sabiedrība, kas vārdos ir liberāla, bet domās – etatiska un sociālistiska, savukārt darbos – stagnatīvi kašķīga un aizdomu pilna, gribēs pieņemt domu, ka Laikmetīgās mākslas muzejs var būt par privātu naudu būvēts un nokomplektēts? Kas gan to lai zina. 2014. gada 30. oktobrī starp Kultūras ministriju un nodibinājumu Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds noslēgtais nodomu protokols par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecības ieceres īstenošanu paredz valsts un privāto dalībnieku pienākumu sadali un ciešu sadarbību atbilstīgi kultūrpolitikas nostādnēm, Latvijas Nacionālajam attīstības plānam un citiem normatīvajiem un plānošanas dokumentiem.
Nodomu protokolā īpaši atrunāta arī muzeja darbības atbilstība (pēc nodošanas ekspluatācijā) Muzeju likumam. Skeptiķi, iespējams, norādīs, ka privāts paliek privāts – sagribēs un "aizklapēs ciet". Taču jāatceras, ka, gluži tāpat, kā pasaule ir pilna ar valsts būvētiem un uzturētiem laikmetīgās mākslas muzejiem, tikpat daudz, ja ne vairāk ir arī lielisku privāti veidotu muzeju. Katrā gadījumā noteikti ir bijušas savas grūtības sadarbībā starp privātajiem mākslas vizionāriem, viņu naudu un ambīcijām no vienas puses un valsts un pašvaldību vides vēlmēm, bailēm un nedrošību sava "elektorāta" priekšā no otras.
Bet, tā kā šie un neskaitāmi citi muzeji darbojas, strādā ar pastāvīgām ekspozīcijām, rīko lieliskas izstādes, izdod katalogus un grāmatas, vilina ar suvenīru veikaliem un kafejnīcām, maksā daudzmaz normālas algas saviem zinātniekiem un apkopējām, ir skaidrs, ka pretrunas un ambīcijas ir samierināmas un ievirzāmas kopīga kultūras procesa gultnē. Ir tikai jāgrib.
*Vietu sargājošais gars
**Vietas apzināšanās