KDi uzdotie jautājumi
1. Kādi ir lielākie apgrūtinājumi, ar ko saskaras jūsu pārstāvētā institūcija šajā laikā?
2. Kā šis laiks ietekmēs jūsu muzeja darbību nākotnē gan no pozitīvās, gan negatīvās puses?
3. Kā mainīsies cilvēku paradumi muzeja apmeklējumā?
4. Kādi ir muzeju nozares trūkumi, ilglaicīgās problēmas, ko izgaismo šī krīze?
5. Kā vērtējat digitālās stratēģijas, kuras piedāvā muzeju nozare, un ko piedāvā jūsu pārstāvētais muzejs?
6. Kuras, jūsuprāt, vērojot Latvijas muzeju piedāvājumu, ir veiksmīgākās īstenotās krīzes laika muzeju publiskās programmas?
7. Kā vērtējat Covid-19 atbalsta mehānismus no valdības puses muzeju nozarei? Kādi varētu būt atbalsta mehānismi, kas nodrošinātu iespējami mērķtiecīgāku un ilglaicīgāku palīdzību muzeju nozarei?
Foto: Ieva Čīka
Māra Lāce
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore
1. Nebūs pārspīlēts, ja apstākļus, kādos atrodamies Covid-19 otrajā vilnī un kas radījuši milzīga mēroga problēmu arī visu valstu muzejiem, raksturosim ar vārdu "unikāli". Neesot kara situācijā, pirmo reizi muzeju ekspozīcijas un izstādes tik ilgstoši ir slēgtas apmeklētājiem. Protams, epidemioloģiskie noteikumi dažādās valstīs atšķiras pēc ierobežojumu rakstura, stingrības pakāpes un ilguma. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pieredzē vēlos identificēt vairākus šī laika apgrūtinājumus, kas skar daudzas muzeja darbības jomas.
Pirmkārt, neziņa par valdības pieņemtajiem lēmumiem ilgtermiņā, kas vistiešākajā veidā atsaucas uz izstāžu norišu un citu aktivitāšu plānošanu. No plānošanas nespējas likumsakarīgi izriet neskaidrības 2021. gada LNMM izstāžu plānos. LNMM muzejos ir sagatavotas izstādes, kas gaida savu apmeklētāju. Piemēram, vērienīgā skate Simbolisms Baltijas valstu mākslā, kas bija atvērta tikai mēnesi un ar stingriem ierobežojumiem, pulcēja prāvu skaitu interesentu. Skatītāji mums uzdod jautājumus par izstādes pagarināšanas iespējām. Šobrīd ir pieņemts lēmums par tās norisi līdz šā gada 4. maijam. Izstāde ir tapusi kā liela apjoma sadarbības projekts ar daudziem starptautiskiem līgumiem un deponējumiem, ar ko mums ir jārēķinās un kas nosaka mūsu saistības pret ārvalstu partneriem. Pašlaik tiek realizēts bezprecedenta gadījums starpvalstu izstāžu praksē, kad izstādes norises laikā tiek mainītas septiņas gleznas no Igaunijas Mākslas muzeja, kuras igauņu kolēģiem ir būtiski nepieciešamas savu projektu izveidē Tallinā. Visu laiku notiek lavierēšana starp vajadzību un iespējām. Tas pats attiecas arī uz citiem izstāžu projektiem. Mēs varam tikai būt pateicīgi sadarbības partneriem par izpratni un atsaucību.
Muzeju durvis ir slēgtas, likumsakarīgi – nav apmeklētāju, nav arī pašu finanšu ieņēmumu, kas atsevišķos gadījumos veido nozīmīgu muzeja budžeta daļu. LNMM tie ir apmēram 15 procenti no gada budžeta. Muzeja dibinātājam – mūsu gadījumā tā ir valsts – ir jārod iespēja to kompensēt. Un vēl… visa muzeju darbība pēdējos gadu desmitos mērķtiecīgi bija virzīta uz maksimāli lielāku atvērtību un pieejamību. Šobrīd esam nolikti situācijā, kad nākas piekrist – labāk ir mazāk. Novērojumi rāda, ka šīs paradigmas maiņas rezultātā tiek ietekmēts darbinieku psihoemocionālais stāvoklis, radot augsni izdegšanai, depresīvām izjūtām, sava veida bezcerībai. Šķiet, ka šī problemātika tikai arvien vairāk pastiprināsies, īpaši neskaidrajai situācijai un neziņai turpinoties. Pēdējais gads ir pierādījis, cik liela nozīme ir krīzes vadībai, komandas darbam un spējai pieņemt tālredzīgus lēmumus.
2. Nenoliedzami ietekme būs. Pēc četriem gadiem LNMM pienāks laiks atkārtotai akreditācijai. Jau tagad muzeja speciālistiem pamazām ir jāsāk izstrādāt stratēģiju, kurā jaunās pieredzes gaismā tiktu analizētas visas muzeja darba jomas un prognozēta tālākā darbība. Apjēga par to, cik mēs esam neaizsargāti, liek mobilizēties un meklēt arvien jaunus risinājumus. Gribētos cerēt, ka pozitīvais ieguvums ir tieši šī realitātes apjēgšana, patieso vērtību saglabāšana.
Mēs ar nepacietību gaidām atbildīgo institūciju lēmumu par iespējām atkal atvērt muzeju durvis skatītājiem.
3. Cilvēku paradumi, visticamāk, mainīsies, bet nedomāju, ka pārāk radikāli. Paradumu maiņa nenotiek tik strauji. Ir jāpaiet ilgākam laika periodam, lai izveidotos jauni. Liela nozīme ir tradīcijām, ģimeņu ieradumiem, gadu gaitā izveidotiem un nostabilizētiem viedokļiem, draugu un paziņu piemēram utt.
Jā, pieļauju, ka, atsākoties normālai dzīvei, apmeklētāji varētu būt atturīgāki un piesardzīgāki, bet uzskatu, ka tas ir tikai laika jautājums, lai atgrieztos iepriekšējie paradumi. Šai kontekstā būtisks būs muzeju piedāvājums un izvēlētais komunikācijas modelis ar visplašāko auditoriju.
Izšķiroša nozīme būs arī apstāklim, kā atjaunosies un attīstīsies tūrisms un cilvēku vēlēšanās pārvietoties. Tieši šeit es redzu lielāko izaicinājumu, jo tūristi ir bijuši viena no galvenajām mērķauditorijām lielai daļai muzeju. Varētu pieņemt, ka cilvēku vēlme ceļot tik aktīvi kā pirms pandēmijas nepieaugs mums vēlamā intensitātē. Tieši tāpēc redzu nepieciešamību vairāk strādāt, lai uzrunātu un piesaistītu atsevišķus indivīdus.
4. Krīze kārtējo reizi izgaismojusi vienu galveno problēmu, kas ir ilglaicīga un par ko runāts daudzkārt. Tas ir hronisks līdzekļu trūkums nozarei.
Šajā sakarā noteikti būtu jārunā par muzeju dibinātāju – valsts, pašvaldības, dažādu resoru, institūciju, fondu utt. – atbildību sabiedrības priekšā par stratēģisko mērķu redzējumu un pieņemto lēmumu ilglaicīgumu.
Atkal no jauna aktualizējas muzeju nozarē pieņemto lēmumu pēctecības jautājums, kuru nozīme krīzes laikā tikai palielinās. Šo laiku vajadzētu izmantot Laikmetīgās mākslas muzeja idejas realizācijai, tādējādi atrisinot jau apmēram 30 gadu uzturēto vairāku paaudžu sapni. Īpaši pašlaik, kad ir pieejams gatavs, pilnībā izstrādāts un noteiktā kārtībā saskaņots projekts. Ja izdosies muzeja ideju iemiesot dzīvē, varēsim teikt, ka būsim izgājuši no krīzes stiprāki nekā jebkad.
5. Šobrīd muzeju ikdiena nav iedomājama bez digitālo jautājumu risināšanas. Iepriekš mēs muzejos galvenokārt runājām par krājuma digitalizāciju, bet tagad aizvien vairāk akcentējam digitālo risinājumu izmantošanu visplašākajā griezumā – pētniecībā, krājuma pārvaldībā, komunikācijā ar auditoriju, apmeklētāju apkalpošanā, attālinātā darba veikšanā, darba organizācijā utt. Šai aspektā vēlos uzsvērt Kultūras ministrijas aktivitāti, izveidojot mirkļbirku Ēkultūra, kas kļuvusi par labu palīgu kultūras nozares digitālo risinājumu un pakalpojumu pieejamībai.
Muzeji ir aktīvi iesaistījušies dažāda satura projektu izstrādē, kas uzrāda gan labas, gan ne tik labas lietas. Kā pozitīvu vēlos atzīmēt muzeju darbinieku entuziasmu un vēlmi strādāt šai virzienā un konkrētās specifikas izpratnes palielināšanos. Kā negatīvs ir jāmin fakts, ka bieži trūkst finanšu un tehnisko resursu – to ne vienmēr var atrisināt projektu konkursi –, kā arī reizēm vērojamais prasmju trūkums. Šai krīzē muzeji ienāca ar ļoti dažādu tehniskā nodrošinājuma līmeni, kas nenoliedzami ietekmē arī konkrētos risinājumus. Bet muzeju darbiniekos noteikti ir veidojusies apziņa, ka bez digitāliem risinājumiem mūsdienās profesionāli funkcionēt vairs nevaram.
Muzeju piedāvājumā vēlos izcelt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja materiālus no vietnēm latvijasgadsimts.lv un emuzejs.lnvm.lv. Interesantus izzinošus materiālus piedāvā Memoriālo muzeju apvienība, Rakstniecības un mūzikas muzejs un citi lielāki un mazāki muzeji.
Vēlos pieminēt arī LNMM izveidoto mobilo lietotni, kas tika radīta krīzes laikā atklātās ekspozīcijas Pulka ielas Muzeju krātuvē apskatei, sniedzot padziļinātu informāciju par antīkās un renesanses laika tēlniecības darbu vēsturi un māksliniecisko sniegumu.
6. Digitālie risinājumi ir pierādījuši praksē, ka, tos izmantojot, varam sasniegt daudz lielāku mērķauditoriju. Piemēram, projekta Simbolisms Baltijas valstu mākslā ietvaros lekcijas tiešsaistē ir noklausījušies no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem cilvēku, ko nekad nesasniegtu konference klātienē. Kā vērtīgu iezīmi vēlos atzīmēt arī muzeju speciālistu prasmju palielināšanos, kas uzrādās ar katru jauno ieviesto digitālo produktu.
LNMM ir tapuši projekti, ko vēlos izcelt kā veiksmīgus. Ļoti atzīstama bija LNMM nodaļas vadītājas Elitas Ansones sagatavotā muzeja krājumā esošo videodarbu kolekcijas izstāde. Apmeklētāju interesi ir izraisījusi stāstu sērija Māksla un krīze ar īpaši pārdomātiem un šarmantiem kolēģa Eduarda Dorofejeva tekstiem. Savukārt ar Ellex & Kļaviņš atbalstu krīzes laikā radās stāstu sērija par restaurāciju – muzeja darba jomu, kas parasti ir visvairāk noslēgta un mazāk zināma. Pašlaik izstrādājam digitālo piedāvājumu muzejpedagoģijā, lai radītu jaunas, tieši digitālajai videi paredzētas programmas katrā LNMM struktūrvienībā.
7. Atzinīgi vērtējamas atbalsta programmas, ko administrē VKKF un kas vistiešākajā veidā attiecas uz radošajām personām.
LNMM kā valsts tiešās pārvaldes iestāde pagājušajā gadā ir saņēmis atbalstu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, lai varētu nodrošināt algu izmaksu darbiniekiem un segtu arī virkni uzturēšanas izdevumu. Neieņemtie ieņēmumi nenozīmē, ka mūsu apsaimniekotajās ēkās, kas ir arī ievērojami valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi, nebūtu jāmaksā par apkuri, elektrību, apsardzi un citiem pakalpojumiem. Līdz ar to valsts atbalsts, kas kvalificējams kā ikdienas vajadzību nodrošināšana muzeja krājuma uzturēšanai, bija patiesi nozīmīgs.
Savukārt notikums ar īpašu ilgtermiņa zīmi bija cits. Rosinot palīdzību un atbalstu māksliniekiem, tika izveidota programma mākslas darbu iegādei no šobrīd strādājošajiem māksliniekiem, lai papildinātu LNMM krājumu. Ir milzīgs gandarījums, ka ar sapratni šo ideju uztvēra Kultūras un Finanšu ministrijas ierēdņi, Saeimas deputāti un politiķi. Lai to īstenotu, LNMM tika izveidota ekspertu grupa, kurā blakus pieciem LNMM speciālistiem darbojās pieci pieaicinātie eksperti, kas pārstāvēja nevalstisko sektoru un neatkarīgos pētniekus. Ļoti intensīvā darba procesā, īstenojot Ministru kabineta 2020. gada 18. jūnija rīkojumā nr. 339 noteikto mērķi, LNMM papildināja krājumu ar 325 pēdējo trīsdesmit gadu laikā 107 Latvijas mākslinieku radītiem mūsdienu vizuālās mākslas darbiem. Iegādes procesā, analizējot muzeja kolekciju un iedziļinoties mākslinieku sniegumā, tika aplūkots pēdējo trīsdesmit gadu periods, lielāku uzsvaru liekot uz laikmetīgo procesu apzināšanu.
Foto: Ints Lūsis
Laura Lūse
Rundāles pils muzeja direktore
1.Kā ikvienai iestādei gan publiskajā, gan privātajā sektorā, arī Rundāles pils muzejam lielākais apgrūtinājums, ar ko nākas saskarties, ir neziņa un situācijas neprognozējamība gan tuvākā, gan tālākā nākotnē. Muzejs jau kopš decembra strādā tādā kā pagaidu stāvoklī, gatavojoties brīdim, kad varēs atsākt darbu ar apmeklētajiem klātienē. Apmeklētāju uzņemšana mums, pirmkārt, ir finansiāli nepieciešama, jo pašu ieņēmumi veido lielāko daļu muzeja budžeta, kas nepieciešams gan infrastruktūras uzturēšanai, gan daļēji arī darbinieku atalgojumam. Otrkārt, tā ir ļoti svarīga darbavietas psiholoģiskajam klimatam un darbinieku motivācijai, jo ir būtiski saņemt atgriezenisko saiti par paveikto darbu. Šobrīd tādas trūkst tiem darbiniekiem, kuri atrodas piespiedu dīkstāvē.
2. Ievērojami samazināsies muzeja izaugsmes potenciāls un plānotie attīstības projekti, kas ir saistīti ar vēsturisko siltumnīcu atjaunošanu, apmeklētāju centra izveidi, hercoga Pētera ābeļdārza ierīkošanu u. tml., kur daļu nepieciešamā finansējuma nodrošinātu pašu ienākumi, – tie būs jāatliek uz vēlāku laiku. Tomēr šis laiks ir bijis īpaši labvēlīgs vienam no lielākajam darbiem – Rundāles pils jumta remontam, kas daļēji paveikts 2020. gadā, 3. un 4. kārtas pabeigšana plānota 2021.– 2022. gadā.
Ierobežojumi pulcēties grupās ir likuši pārvērtēt muzeja ekspozīciju pieejamības kvalitāti individuālajiem apmeklētājiem. Šobrīd daudz strādājam, lai novērstu nepilnības, un ar vasaras sezonas iestāšanos ceram apmeklētājiem piedāvāt iespēju izzināt stāstus par telpu funkcijām un ekspozīcijas iekārtojuma pamatojumu jaunā kvalitātē. Uzskatu, ka muzejs ir vieta, kur vislabāk var gūt tiešu pieredzi saskarsmē ar mākslu, arhitektūru un vēsturisko vidi.
3. Pārmaiņas muzeja apmeklētāju paradumos novērojām jau pagājušajā sezonā – izteikti pieauga individuālo apmeklētāju skaits, kuri uz muzeju brauca ģimenes vai nelielā draugu lokā. Domājams, ka šī tendence saglabāsies arī turpmākajos gados. Vietējām ģimenēm Rundāles pils muzejā īpaši interesants šķiet franču dārzs ar krāšņajām rozēm, vasaras puķēm un kokaugu stādījumiem. Šo pieredzi digitāla alternatīva aizstāt nevar, bet, prasmīgi lietojot, var to bagātināt.
4. Nozare kopumā ilgstoši ir darbojusies minimālu resursu robežās. Liela daļa projektu tiek paveikta, pateicoties indivīdu entuziasmam. Krīzes laikā radikāli ir pieaugusi prasība nodrošināt kvalitatīvu digitāli pieejamu saturu. Tā ir joma, kurai līdz šim bija pievērsts mazāk uzmanības.
5. Rundāles pils muzejs ir ticis veidots kā vieta, kurā ļoti svarīga ir individuālā pieredze – iespēja apmeklēt pils kompleksu, savām acīm redzēt un ķermeniski izjust XVIII gadsimta arhitektūru, hercoga apartamentu iekārtojuma īpatnības, kā arī izbaudīt barokālo dārzu. Tās ir lietas, kuras pilnvērtīgi nav iespējams pārnest digitālajā vidē. Savā ziņā esam mēģinājuši to īstenot ar virtuālo tūri muzejā, kas skatāma mūsu mājaslapā. Strādājam pie krājuma un zinātniskā arhīva digitalizācijas Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga vajadzībām, kā arī veidojot daudz detalizētāku iekšējo resursu. To nākotnē plānojam padarīt daļēji pieejamu arī plašākai sabiedrībai.
6. Manuprāt, ļoti veiksmīga ir Cēsu viduslaiku pils Dienvidu torņa ekspozīcija, kas tika atklāta pagājušā gada vasarā. Tas ir bijis mērķtiecīgs darbs ar vēstures interpretācijas atrādīšanu sabiedrībai. Neesmu gan pārliecināta, vai to var ierindot krīzes laika muzeju publiskajās programmās.
7. 2020. gadā atbalsta mehānisms no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem bija pietiekams, lai nodrošinātu muzeja darbību krīzes režīmā. Līdzvērtīgs atbalsts ir nepieciešams arī šogad, jo pirmajā trimestrī daļai muzeju ir liegta iespēja gūt pašu ienākumus no apmeklējumiem. Tomēr, lai muzeji varētu mērķtiecīgāk darboties, būtu nepieciešams nodrošināt iespēju veidot uzkrājumus ārpus budžeta gada ietvariem, kas ļautu īstenot lielākus ilgtermiņa projektus un veidot drošības spilvenu krīzes situācijām.
Foto: Santa Suhanova
Māris Čačka
Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra vadītājs
1. Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrs izstāžu sezonas, simpozijus un citus mākslas pasākumus plāno vismaz gadu uz priekšu. Ar to rēķināmies gan mēs, gan mākslinieki, gan visi, kas ir iesaistīti šo projektu realizācijā. Lielākais apgrūtinājums šobrīd ir nenoteiktība un neparedzamība, ar ko saskaramies gan individuāli, katrs plānojot savu sadzīvi un darba iekārtojumu, gan kolektīvi, pielāgojot Rotko centra darbības virzienu nepārtraukti mainīgajam regulējumam, kas nosaka mūsu spējas darboties.
Ne mirkli nešauboties par situācijas nopietnību, gada laikā esam vairākkārt centru slēguši ciet un vēruši atkal vaļā, kontrolējuši apmeklētāju plūsmu un ievērojuši visas prasības, lai centra apmeklējums būtu drošs. Tomēr tieši nenoteiktība ir bijusi tā, kas darbiniekiem ir sagādājusi lielākās galvassāpes un sajūtu par darbu veikšanu, nezinot, kad tā rezultātu spēs novērtēt apmeklētāji.
2. Lai gan Rotko centrs vēl ir salīdzinoši jauna iestāde, tajā tomēr jau bija redzamas nelielas nolietojuma pēdas. Šie posmi, kad esam slēgti apmeklējumam, mums ir devuši iespēju atjaunot tās izstāžu un koplietošanas telpas, kuras citkārt, neslēdzot mākslas centru pamatīgākai rekonstrukcijai, nebūtu bijis iespējams atjaunot.
Gaidot situācijas stabilizāciju, ceram arī uz to, ka ilgtermiņā šis laiks dziļas negatīvas pēdas neatstās. Ceram gan uz starptautiskā tūrisma atjaunošanos, gan starptautisko mākslas projektu iespējamību, bet apzināmies, ka piesardzība abās jomās būs krietni augusi.
3. Cilvēku tieksme pēc intelektuāli piesātināta kultūras baudījuma saglabājas jebkurā laikā. Arī ierobežotas pārvietošanās un socializācijas laikā māksla ir spējīga sniegt to patvērumu, kas bieži vien masu kultūrā nav pieejams.
Masu pasākumu aizliegums ir aktualizējis iespēju izmantot citas kultūras norises, tostarp apmeklēt profesionālās mākslas norises vietas, un tas, iespējams, radīs jaunu apmeklētāju paaudzi, kuras skatījumā ikdienišķie masu kultūras produkti jau būs zaudējuši kādreizējo pievilcību.
4. Ir iestādes, kas veidotas kā biznesa projekti, tām ir dinamisks piedāvājums un spēja operatīvi rīkoties, bet ir iestādes, kuras veic valsts un pašvaldības funkciju izpildi. Muzeji un mākslas centri pieskaitāmi pie otrās kategorijas, tas ir zināms stabilitātes garants, taču uzliek arī papildu pienākumus un administratīvo slogu. Negribētos to norādīt kā nozares trūkumu, drīzāk tā ir nozares specifika – plānot savu darbību un finanses gada griezumā atbilstoši deleģētajām funkcijām.
Tas arī bija pirmais klupšanas akmens – situācija dinamiski mainās, visām iestādēm nākas operatīvi reaģēt, bet plānu saskaņošana ir palikusi iepriekšējā administratīvā sloga apjomā.
Situācija spilgti izgaismo grūtības pielāgoties un sadarboties valsts un pašvaldības līmenī, domājot un ieviešot atbalsta mehānismus. Sastopams izpratnes trūkums par muzeja nozares dažādajām funkcijām, sniedzot kvalitatīva mākslas satura klātienes nodrošinājumu sabiedrībai.
5. Jā, protams, nespēja klātienē ieraudzīt sagatavotās izstādes ir likusi izvērtēt iespējas digitalizēt ekspozīcijas, pēc iespējas tuvinot skatītāju tam vēstījumam, ko autors ir ielicis savā darbā. Tas palīdzēja vairāk pievērsties darbam ar izstādes skaidrošanu, nodošanu potenciālajam apmeklētājam. Tomēr jāņem vērā izstādes veidošanas specifika. Ja izstāde sākotnēji ir veidota kā fiziska telpa, kas piepildīta ar materiāliem mākslas objektiem, nekāda to digitalizācija nespēs sniegt pilnvērtīgu klātesamībā izprotamu apjausmu par darbos ietverto māksliniecisko vērtību. Sagatavota izstāžu projekta digitalizācija sniedz vien simulatīvu intelektuālo kairinājumu. Izņēmums var būt sākotnēji digitāli veidots mākslas objekts un digitālajā vidē balstīta izstāde, kas vairs neprasa mākslas telpas pastāvēšanu.
Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrs necenšas veidot izstāžu telpas simulāciju, bet mēģina sniegt pilnvērtīgu skaidrojumu par šobrīd (ne)apskatāmo – veido intervijas ar māksliniekiem, pēta mākslinieku dzīves gājumu un tuvāk aplūko atsevišķus mākslas darbus. Digitālajā vidē balstīts ir Ginta Gabrāna veidotais darbs Apaļā horizonta līnija. Rotko lifts, kas Rotko centra pagalmā ir apskatāms, izmantojot lietotni SAN.
6. Apsveicamas ir visas aktivitātes, kas šajā laikā notiek. Tās ir gan plašai auditorijai pieejamas tiešsaistes lekcijas, gan mazāk publiskas aktivitātes, kas ir saistītas ar nākotnes projektu kvalitātes uzlabošanu. Uzteicama ir muzeju kolekcijas aktualizēšana un tās satura nodošana sabiedrībai digitālā formātā.
7. Muzejiem ārkārtīgi svarīga ir krājumu uzturēšana – gan krājuma telpu atjaunošana, gan krājumā iekļauto vērtību apzināšana un pienācīga izpēte. Laikā, kad apmeklētāji nav spējīgi aplūkot muzeja ekspozīcijas, svarīga ir informācijas pieejamība par muzeja vērtībām.
Atbalsta mehānismi kultūras nozares spēlētājiem nav vienādi, un kopumā muzejiem tie ir nepietiekami, ņemot vērā dīkstāves pabalsta izmantošanas neiespējamību un kompensācijas nesaņemšanu par negūtajiem ieņēmumiem no pārdotajām biļetēm, telpu nomas utt.
Ņemot vērā force majore situācijas formātu, kvalitatīva muzeju nozares pastāvēšana un valsts deleģēto funkciju nodrošināšana iespējama pilna valsts finansējuma veidā.
Foto: Didzis Grodzs
Ineta Zelča-Sīmansone
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietniece attīstības darbā
1. Lielākais apgrūtinājums, ka muzejs nevar pildīt vienu no savām pamatfunkcijām – komunicēt ar apmeklētāju muzeja telpās. Protams, tas licis muzejam daudz aktīvāk pārskatīt savu komunikāciju, izglītības un digitālās stratēģijas, plānojot, kā uzrunāt savu apmeklētāju attālināti.
2. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs (PSMVM) būs pārvērtējis savas prioritātes. Iemācījies daudz jaunu iemaņu attālinātās komunikācijas un izglītības jomā. Šajā laikā salīdzinoši daudz būs digitalizēts muzeja krājums. Muzejs pandēmijas laikā būs veicis ieejas mezgla infrastruktūras uzlabojumus, izveidojis jaunu, modernu mājaslapu, pirmo reizi apmeklētājiem piedāvājot izcilas izšķirtspējas attēlus un krājuma priekšmetu stāstus.
Izstrādāta virkne digitālo materiālu (krājuma priekšmetu stāsti un izglītības materiāli), ko apmeklētāji varēs iepazīt arī digitāli.
3. Cilvēki būs kļuvuši prasīgāki pret pakalpojuma dizainu publiskajā telpā. Iezīmēsies arvien lielāka plaisa starp jauniem, rekonstruētiem muzejiem ar mūsdienīgu infrastruktūru un muzejiem, kas tikai gaida pārmaiņas. Apmeklētāji, īpaši pirmajā pēcpandēmijas laikā, daudz vairāk domās par drošu vidi sev un tuviniekiem.
4. Komunikācija un līderība, īpaši no Latvijas Muzeju padomes puses kā muzeju nozares konsultatīvās pārstāvniecības Kultūras ministrijā. Nozares balss varētu būt skaidrāk artikulēta un labāk dzirdama attiecībā uz palīdzības sniegšanu finansiālās grūtībās nonākušajiem akreditētajiem muzejiem un muzeju plānveidīgāku atvēršanu apmeklētājiem.
5. Jāņem vērā, ka muzeji pandēmijas laikā īsteno digitālo stratēģiju esošā finansējuma apstākļos, tāpēc Latvijas muzejos par īstu digitālās stratēģijas izrāvienu tieši pandēmijas laikā pašlaik runāt nevar. PSMVM pārdefinēšanas gadā izstrādā jaunu komunikāciju un digitālo stratēģiju. Liels uzsvars ir uz mūsdienīgu mājaslapu. Muzejs sācis aktīvu komunikāciju ar savu lietotāju sociālajos kontos. Īsteno projektu Cilvēkstāsti, veidojot krājuma priekšmetu stāstu sēriju. Krājuma speciālisti veic nozīmīgu darbu krājuma digitalizācijā.
Apmeklējums ar iepriekšēju rezervāciju, ne tikai e-biļetes iegādes iespēja konkrētajā muzejā pieļaujamam cilvēku skaitam ar centralizētas mobilās lietotnes palīdzību paliek neizmantota iespēja apmeklētāju plūsmas regulēšanai. Šāda Latvijas muzejiem kopēja digitāla risinājuma ieviešanai būtu nepieciešams Kultūras ministrijas atbalsts. Iespējams, PSMVM būs jārisina jautājums par autonomu apmeklējuma iepriekšējās reģistrācijas rīka ieviešanu.
6. Ņemot vērā, ka komunikācija pārcēlusies uz digitālo vidi, jānovērtē īsā laikā no jauna tapušās vai būtiski uzlabotās mājaslapas un tajās atrodamais piedāvājums.
7. Pozitīvi vērtējamas VKKF papildu programmas kultūras nozares atbalstam.
Foto: Jānis Puķītis
Toms Ķikuts
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā
1. Muzeja pamatbūtība ir būt publiskam, kaut ko eksponēt vārda visplašākajā nozīmē, ar šo nolūku muzeji ir veidoti. Tāpēc, protams, galvenais apgrūtinājums ir būt ārpus klātienes komunikācijas ar apmeklētāju – tas ietekmē gan muzeja plānus, gan ikdienas darbu, gan ienākumus, gandrīz katru muzeja darba situāciju. Arī krājuma un pētnieciskais darbs, kas šķietami nav saistīts ar pulcēšanos, tiek būtiski ietekmēts, piemēram, muzeja zinātniskajai padomei vai krājuma komisijai jāsanāk attālināti. Bet muzeja priekšmets taču ir reāls, nevis digitāls! Tam klāt nāk mūs visus vienojošā neskaidrība par to, kad un kā šī situācija beigsies.
2. Jau šobrīd ir skaidrs, ka muzeja programma – izstāžu darbība, pasākumi – būs jāmaina, un katra šāda izmaiņa ir ar tālāku ķēdes reakciju – tā ietekmē atkal nākamo norišu plānojumu. Krīze noteikti ietekmēs kultūras pieprasījumu gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, kā arī kultūrai pieejamo finansējuma apjomu. Pozitīvā ziņa ir grūdiens digitālajā jomā – sakārtot gan saziņas mehānismus un muzeja digitālos rīkus, gan atvieglot kādas formalitātes, nekārtojot tās klātienē. Pozitīvs pamudinājums saistīts arī ar muzeja publisko piedāvājumu digitālajā formātā – tās ir pirmās attālinātās nodarbības, jau 2020. gada pavasarī pagaidu versijā un ierobežotā apjomā, reaģējot uz muzeju slēgšanu, atvērām lapu emuzejs.lnvm.lv. Pašlaik testējam daudz izvērstāku versiju, kas ir izaugusi par sazarotu muzeja veidoto digitālo resursu krātuvi. Ceram to tuvākajās nedēļās piedāvāt apmeklētājiem – gan kultūras interesentiem, gan izglītības vajadzībām. Arī tīri fiziski esam izgājuši ārtelpā – Covid-19 apstākļos 2020. gada pavasarī atvērām savu pirmo stendu izstādi liepu alejā Brīvības bulvārī iepretim muzejam un šo formātu uzskatām par veiksmīgu, plānojam turpināt.
3. Noteikti mainīsies. Pirmais posms, cerams, īstermiņa, varētu būt vispārēja piesardzība pret iekštelpu pasākumiem. Te labākā situācijā, kā to parādīja 2020. gada vasara, varētu būt brīvdabas muzeji, iespējams, arī reģionālie muzeji, kas iegūst no intensīvākas vietējā tūrisma plūsmas. Otrais, ilgāka termiņa iespaids noteikti būs zināma piesardzība pret higiēnu visplašākajā nozīmē, proti, taktilajiem objektiem muzejos, šaurām un neērtām vietām un tamlīdzīgi, kas ne mūsu muzeja, ne arī daudzu citu vēl nerekonstruētu muzeju gadījumā nav retums. Trešais risks varētu būt zināms "digitālais pieradums", lai gan cilvēki, iespējams, būs noguruši no tehnoloģijām, mēs tik un tā – gan kultūras nozare, gan sabiedrība kopumā – nonāksim aizvien ciešākos virtuālās vides valgos.
4. Nedomāju, ka būtu izgaismojušies kādi izteikti trūkumi. Mēs esam daļa no valsts un sabiedrības, kas ir krīzē, un esam kopumā adekvāti uz to reaģējuši, bijuši gana vienoti, savstarpēji solidāri. Domāju, ka valsts muzeji ir pietiekami atbalstīti, risinātas ar krīzi saistītās grūtības. Sarežģītāka situācija noteikti ir privātajiem muzejiem.
5. Mūsu muzeja galvenais akcents, kas savu efektivitāti pierādīja jau pirms krīzes sākuma, ir sociālie tīkli un bagāts, daudzveidīgs saturs tajos. Piemēram, Facebook publikāciju sasniedzamība, kas mērojama vairākos desmitos tūkstošu skatījumu, lai cik arī sociālo tīklu lietotāji iedziļinātos vai neiedziļinātos, ir ievērojama iespēja veicināt kultūras pieejamību, pievērst uzmanību aktuālajam. Lai gan sākotnēji piesardzīgi, pat skeptiski, arī daudzi muzeja kolēģi to ir atzinuši un novērtē pozitīvi.
Attiecībā uz formātu tomēr pieturamies pie pārliecības, ka nepietiek sociālajos tīklos ievietot vienu skaistu attēlu ar nekonkrētu aprakstu. Mūsu misija ir to izmantot izglītojošos nolūkos, izvērstāk, nopietnāk.
Otra, uz ilgtermiņa pieejamību vērsta stratēģija ir emuzejs.lnvm.lv veidošana, lai panāktu, ka īstermiņa digitālie produkti tiek sistematizēti mūsu vietnē, tie paliek pieejami arī neatkarīgi no tā, ko, piemēram, vienā jaukā dienā izlemtu kāda sociālo tīklu giganta veidotāji ASV vai citur.
6. Šķiet, nav vienas, ko gribētos izcelt pāri citām. Neuzskatu, ka muzejiem par katru cenu jāreaģē uz visu, brīžiem mazliet pašmērķīgi cenšoties sevi apliecināt. Līdztekus acīmredzamajam nozares radošumam, savstarpējam atbalstam tomēr ir jāpatur prātā, ka ne vienmēr un ne visu muzeju piedāvājums šajos apstākļos būs sabiedrības prioritāte. Tas ir normāli. Pirmkārt, ja klātienes apmeklējums ir daudz iespaidīgāka pieredze – tā arī tas jāpieņem. Otrkārt, tīri subjektīvi, raugoties uz sabiedrību, ir prieks, ka cilvēki atklājuši Latvijas reģionu piedāvājumu, muzejus ārpus Rīgas, sapratuši, ka Latvija ir skaista. Nedomāju, ka uz šīs kritiskās, nelabvēlīgās situācijas fona un pavisam atšķirīgajā muzeju situācijā varam vienkāršoti salīdzināt to veikumu.
7. Pirmkārt, mums kā valsts institūcijai, valsts muzejam nebūtu korekti sūdzēties. Jā, ir grūtības, bet tās risinām, tā nav katastrofāla un neatrisināma situācija kā, piemēram, privātām kultūras pasākumu rīkotāju kompānijām. Otrkārt, domāju, ka izgaismojas zināma digitālā nesagatavotība. Proti, mūsu kultūras norišu atbalsta mehānismi, piemēram, VKKF, citas programmas, līdz krīzei nereti bija noraidoši pret digitālo uzlabojumu atbalstīšanu – atsevišķās programmās pat sijājot pieteikumus ar piebildi: tikai ne datubāzu, mājaslapu vai citu rīku finansēšanai. Novecojušas mājaslapas, lāpīšanās ar dažādiem bezmaksas rīkiem, digitālo prasmju trūkums bija un arī ir realitāte. Tikai pagājušajā gadā, reaģējot uz krīzi, parādījās mērķtiecīgas programmas digitālā piedāvājuma uzlabošanai. Domāju, ka šis virziens laiku pa laikam ar kādu īpašu projektu konkursu ir jāstiprina, katrā ziņā šajā jomā ir daudz ko darīt.
Foto: Vika Anisko
Agnese Kleina
Mākslas centra Zuzeum direktore un koncepcijas dizainere
1. Pastāvīga neziņa par tuvāko nākotni un apgrūtinātas starptautiskās sadarbības iespējas. Joprojām nav zināms, kad muzeji atkal būs atvērti un vai pēc darba atsākšanas būs atļauts strādāt pilnā apjomā (grupu tūres izstādē, kafejnīca u. c.), kas tiešā mērā ietekmē mūsu ienākumus – privātas institūcijas primāro naudas plūsmu.
Šobrīd veidojam Zuzeum otro izstādi, kam ir ārvalstu kurators, kurš Zuzeum redzējis tikai fotogrāfijās un izstāžu zāles – tikai tehniskajā plānā datora ekrānā. Veidot izstādi platformā Zoom ir ļoti grūti, bet starptautiskais vektors ir Zuzeum stratēģija no pirmās dienas. Negrasāmies no tā atkāpties un arī nākamos izstāžu projektus jau izstrādājam ar starptautiskiem partneriem. Noteikti jāatzīmē ciešāki reģionālie kontakti – pandēmija ir kā līme, kas mūs satuvinājusi ar mākslas institūcijām Lietuvā un Igaunijā.
2. Jau pati Zuzeum atvēršana 2020. gada septembrī – pandēmijas vidū – bija liels pārbaudījums visai komandai. Tam sekoja pirmie ierobežojumi un dzīvošana no otrdienas līdz otrdienai – no vienas Ministru kabineta sēdes līdz nākamajai. Zuzeum ne brīdi nav piedzīvojis "normālu" darba ikdienu, pārmaiņas un krīzes situācijas ir visu laiku. Grūtības norūda un ātri parāda, kurš grib turpināt strādāt komandā.
Šodienas specifikas negatīvā puse – grūti jaunai institūcijai, zīmolam un komandai parādīt sevi, ja sasietas rokas. Iespējams, tādējādi Zuzeum kā jaunam mākslas centram tīri matemātiski būs vajadzīgs ilgāks laika posms, lai iezīmētu sevi reģiona mākslas kartē, jo visi procesi ir uz pauzes.
3. Apmeklētāji vēlēsies atgūt zaudēto un īpaši sākumā – lai kad šis sākums iestātos – muzejus apmeklēs vairāk nekā pirms tam. Vēl viens diezgan drošs minējums – cilvēkiem pietiks ar šaurāku izstāžu pavadošo programmu vai tās pat varētu nebūt, ja vien ir fiziska iespēja apmeklēt izstādi.
4. Ilgstoša nespēja un/vai nevēlēšanās saistīt savu darbību ar digitālajiem instrumentiem, tai skaitā mērķtiecīgu savas auditorijas uzrunāšanu sociālajos tīklos.
Cilvēciska ticība, ka muzeji stāv pāri mūsdienu pasaules "iegribām" un pārmaiņu procesi sabiedrībā un cilvēku paradumos uz muzejiem neattiecas, jo "gan jau pāries".
5. Šobrīd, kad visi jau kuro mēnesi piespiedu kārtā dzīvo internetā, apzināmies, ka mūsu apmeklētāji ir tādi paši cilvēki kā Mūsu mērķis ir padarīt kolekciju pieejamāku pētniekiem mēs, kas no tā visa ir noguruši un labāk iziet pastaigā, nevis mēģina izstaigāt digitālu ekspozīciju. Pastaigas laikā var noiet gar Zuzeum un aplūkot mūsu ziemas skatlogu, kurā eksponēti mākslas darbi no Zuzānu kolekcijas. Vienīgā stratēģija, ko praktizējam, ir uzmundrināt mūsu apmeklētājus sociālajos tīklos – gluži tāpat kā uzmundrinātu draugus. Vai tas ir vēsturisks fotoatskats uz Zuzeum ēkas pārbūvi, vai joks par mākslas pasaules īpatnībām. Pandēmijas laiku izmantojam, lai veiktu uzlabojumus kolekcijas datubāzē. Fotografējam, digitalizējam, aprakstām – kolekcijā ir vairāk nekā 20 000 priekšmetu. Mūsu mērķis ir kolekciju padarīt pieejamāku pētniekiem, to vidū – mūsu starptautiskajiem partneriem.
6. Diemžēl nevarēšu nosaukt. Strādājot pie Zuzeum atvēršanas krīzes apstākļos, ikdiena pagāja komandas veidošanā, ēkas nodošanā ekspluatācijā un darbā pie pirmās izstādes, kam sekoja un joprojām seko nepārtraukta krīzes momentu risināšana.
7. Kā privātu institūciju mūs interesē publiskās un privātās partnerības attīstība, kas sekmētu privātu mākslas institūciju pastāvēšanu un attīstību gan miera, gan krīzes laikos.
Foto: Lolita Tomsone
Lolita Tomsone
Muzeja Žaņa Lipkes memoriāls direktore
1. Muzeji ir droša vide apmeklējumam, cilvēki ievēro distanci, diezgan vienkārši organizēt apmeklētāju plūsmu, bet mūs apgrūtina pilnīga neziņa, kad varēsim muzeju vērt apmeklētājiem. Katram muzejam smagi trāpa nespēja atvērt jaunās izstādes plašākai publikai. Zoom diskusijām pietrūkst dinamikas un nejaušas tikšanās pārsteiguma, sarunas neturpinās pēc pasākuma.
2. Muzejos šobrīd ir pieejami digitālie audiogidi, lekcijas, kuras var "apmeklēt" visā pasaulē. Tā ir vērtīga prakse, kas noteikti turpināsies. Muzeja pētniekiem ir vairāk laika padziļinātam darbam. Negatīvā puse varētu būt neprātīga doma, ka bez dzīvās un nepastarpinātās pieredzes var iztikt.
3. Vēl ilgi saglabāsies muzeju apmeklētāju plūsmas kontrole, mēs ilgi neizkulsimies no šīs situācijas. Muzeju nakts pašlaik šķiet neiespējamā misija, un apmeklētājos varētu radīt aizdomas cilvēku blīvums šādos pasākumos. Visi skārienjutīgie ekrāni, austiņas un taustāmie eksponāti, kas nesmaržo pēc svaigas dezinfekcijas, iedveš šausmas.
4. Sabiedrībai ir nepieciešama kultūras pieredze, grāmatniecības nozare panāca, ka atver grāmatnīcas. Mums gribētos skaidru muzeja interešu pārstāvniecību, kas valdībai skaidrotu – muzeji ir drošas vietas, jo tiek ievērota distance, mākslas objektus nedrīkst apgrābstīt. Muzeji ir ne tikai randiņu vieta, bet arī svarīga Latvijas kultūras daļa.
5. Muzeji izmanto digitālo pieeju, ir izstādes un ekspozīcijas, kas daļēji ir aplūkojamas datora logā. Diemžēl šobrīd viss notiek digitāli, tāpēc lielai daļai auditorijas piemetas nātrene no domas, ka vēl kāds laiks būs jāpavada, skatoties ekrānā. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) piedāvā raidierakstus, tos var klausīties, staigājot pa mežu vai kapiem. Kopā ar Kino muzeju palīdzējām veidot papildinātās realitātes Kinopastaigu, kas ļauj izstaigāt Latvijas kino vietas. Lipkes memoriāls piedāvā pastaigu pa Pagrīdes Rīgu ar ebreju glābšanas stāstiem. Tie ir pieejami četrās valodās, ārzemnieki to klausās kā radio arhīvu, jo viņiem šobrīd izstaigāt Rīgu nav iespējams, bet mums ir. Diānas Dimzas-Dimmes izstādi Mājvieta nofilmējām ar mākslinieces stāstījumu par glābšanās un kara posta stāstiem, par pandēmijas laiku.
6. Ojāra Vācieša muzeja piedāvātā pastaiga apkārt Māras dīķim Ojāra soļi. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja audiogids Skuja Braden izstādei Samsāra, stāstījums latviski un angliski, ko var arī vēlāk noklausīties pēc izstādes apmeklējuma. Kultūras jomā strādājošajiem noteikti derēs Creative Museum raidieraksti Pārdefinējot muzeju. Visiem, kas lasa, iesaku aizrautīgi un profesionāli veidotos LNB raidierakstus par lasīšanu ej.uz/ Klausitava.
7. Esam pateicīgi, ka muzeju nozarei ir bijuši atsevišķi VKKF konkursi, jo muzeju intereses ir jāpārstāv. Gan Latvijas Muzeju biedrība, gan Muzeju padome labi pārzina situāciju nozarē – gan nelielo atalgojumu, gan pašaizliedzību un ideālismu, kas valda šajās kultūras institūcijās. Kā palīdzēt muzejiem, kuros divi darbinieki izdeguši cīnās, lai saglabātu Latvijas kultūras mantojumu? Nacionālie muzeji ir mūsu lepnums, bet kultūra nebeidzas ar Rīgas robežām, mēs nevaram tos atstāt tikai pašvaldību garastāvokļa mainīgajā ēnā.
