J.S. Ja pieņemam, ka tie paši principi darbojas kā lielākā, tā mazākā mērogā, sakiet, kāda ir, jūsuprāt, lielākā kļūda, kas pieļauta gan valsts, gan arī pašvaldību mērogā?
R.D. Manuprāt par kļūdu varam nosaukt to, ka mums kā latviešiem, nacionālistiem ir trūkusi pieredze. Esam bieži uzķērušies uz skanīgām frāzēm, ir nācies vilties savā izvēlē.
E.H. Jebkurš saimnieks domā par nebaltām dienām, veido uzkrājumus, bet mēs esam rīkojušies kā viendienīši, paļaujoties ka viss vienmēr būs ideālā kārtībā. Tā ir lielākā saimnieciskā kļūda. Un otra. Vēsture atkārtojas, līdzīgi kā 13.gs, kad savstarpējo nesaskaņu, nespējas saliedēties dēļ vadību uzņemas citi. Arī šodien oligarhu un citās savstarpējās cīņās mēs ēdam paši savu tautu.
J.S. Būtiskākais Tevis teiktajā šķiet tas, ka jebkurā situācijā valda mazākums, jautājums ir, kā panākt, lai valdītu īstais mazākums. Kļūda šķiet ir tā, ka ievēlam cilvēkus bez ideāliem un izpratnes par kopīgām interesēm. Ievēlam izskatīgos, talantīgus mūziķus, labus runātājus un jūtamies pievilti, ja šie cilvēki tā arī turpina labi muzicēt, izskatīties, runāt un darboties savās vai sponsoru interesēs. Raivi, kādam būtu jābūt mazākumam, kuram jāatrodas pie varas.
R.D. Valdošais mazākums atspoguļo sabiedrībā valdošās vērtības. Krīze bija likumsakarīgs iznākums, acīmredzot bija jāapdedzinās, lai sāktu domāt, kas nav bijis kārtībā. Esam piekopuši uz baļķa peldošu ķirmju politiku, katrs kaut ko graužam
E.H. Bet šāda pieeja dzīvei veidojas jau ģimenēs un skolās. Pirmskara Latvijā jauniešiem mācīja, ka viņiem jāpilnveido sevi, jāattīsta, jāmācās, lai viņi būtu derīgi Latvijai, spētu veicināt tās izaugsmi. Bet šobrīd skolās tiek stāstīts, ka ir labi jāmācās lai labāk pārdotu sevi darba tirgū. Tā ir diametrāli pretēja pieeja! Un līdz ar to arī rezultāti ir pretēji tiem, ko latvieši sasniedza pirmskara Latvijas laikā. Nav kopējo mērķu.
R.D. Kopīgais mērķis, šķiet, ir bijis dzīvot zelta krātiņā. Bija tāda pasaka, par brīvības cīnītāju, kurš apceļo pasauli un dāvā apspiestajiem brīvību. Reiz viņš dzird saucienu pēc brīvības un ierauga papagaili zelta krātiņā. Putnu viņš izlaiž no krātiņa, taču jau drīz tas ir atgriezies savā restotajā mītnē un atkal sauc pēc brīvības...Savā apziņā bieži neesam līdz brīvības izpratnei izauguši. Ir pārāk daudz sīku un savtīgu mērķu - kā piepildīt savas kabatas. Nacionālistu uzdevums būtu formulēt šos lielos mērķus, radināt cilvēkus pie domas, ka varam visi kopā sekot kādam lielākam mērķim.
J.S. Ierindas pilsonis par politiku kaut cik nopietni interesējas tikai ap vēlēšanu laiku. Un tas taču ir cilvēka dabā - ikdienā domāt par to, kas ir tuvāk - darbs, sadzīve, ģimene. Vai nav tā, ka latviešiem, atšķirībā no citām tautām - daudzskaitlīgām nācijām vai tām, kas dzīvo uz norobežotas salas, daudz vairāk laika ir jāvelta politiskai un sabiedriskai aktivitātei, lai mēs spētu noturēt mums labvēlīgu notikumu attīstību?
R.D. Piekrītu, ka tādai nostājai vajadzētu būt sistemātiskai. Īpašas cerības būtu liekamas uz skolu kā valsts daļu.
J.S. Tomēr zinot, ka parlamentārā demokrātija ir tikai tablo, kas parāda sabiedrībā valdošo vērtību un noskaņojumu rezultātus, kur ir tas smaguma centrs, tas no kā var sākties būtiskas izmaiņas?
E.H. Jāsāk būtu ar nacionālo vērtību, ideālu formulēšanu. Tas ir tas, kas netika izdarīts mainoties sociālajām iekārtām deviņdesmito sākumā. Rezultātā mums ir nesakārtotība gan sīkumos, piemēram, jaunietim neliekas nekas īpašs nomest zemē konfekšu papīru, jo kādam taču ir darbs to savākt, gan arī lielās lietās - politikā.
J.S. Kādi ir kritēriji savu pārstāvju izvēlei? Ir teiciens, ka vislabāk karavīru varam vērtēt pēc tā, kā viņš cīnās kad viņam atņemti visi ieroči, vai arī politiķus mēs varētu vērtēt līdzīgi - pēc tā, ko viņš ir spējis izdarīt neesot pie varas?
R.D. Tas tiešām ir viens no rādītājiem, ko cilvēks ir darījis, kad viņam par to nav „spīdējis" kāds amats vai slava.
E.H. Piekrītu, ka galvenais ir, ko viņš ir darījis līdzšinējā dzīvē. Ja, piemēram, cilvēks ir bijis uzņēmējs, vai viņš kādam ir arī palīdzējis. Kad viesojos Jaunzēlandē vietējā rūpniecības un tirdzniecības kamerā, man stāstīja, ka uzņēmēji, kas neīsteno sociāli atbildīgus projektus, nenodarbojas ar labdarību vai sponsorēšanu, netiek pielaisti pie valsts un pašvaldību pasūtījumu konkursiem. Un tā ir pareiza pieeja, jo ja cilvēks visu iepriekšējo laiku ir guvis labumu sev, tad nevajag cerēt, ka viņš mainīsies tiekot pie lielāka naudas daudzuma. Vēlēšanās palīdzēt nav saistīta ar turības pakāpi.
R.D. Bet kā to atpazīt, ja ar pozitīvisma kampaņām var radīt arī devīguma iespaidu.
E.H. Jā, bet jāskatās ilgākā posmā.
J.S. Mums Saeimā ir daudz labu mākslinieku, komponistu, pirmklasīgu ārstu, zemnieku. Vai tomēr problēma nav dziļāk, jo ar to vien, ka viņš ir bijis veiksmīgs savā, nozarē ir par maz. Varbūt jādefinē, kas ir politiķis, izejot no viņam veicamajiem uzdevumiem būtu iespējams izveidot kritērijus.
E.H. Ir atšķirība, manuprāt, starp pašvaldību un valsti. Kaut gan principi, protams, ir nemainīgi.
R.D. Politiķim ir jābūt cilvēkam, kurš vada sabiedrību, tas nozīmē, ka viņam ir jābūt līderim, virs kura nestāv neredzami virslīderi. Izpratne par taisnīgumu ir dažāda, politiķim ir jādefinē sava taisnīguma izpratne.
E.H. Filozofijā ir definīcija, ka taisnīgums ir pareizs spēku samērs.
J.S. Ar laiku katram nākas apjaust, ka vienīgais uz ko vari pilnīgi droši paļauties ir paša veikums, Egīl, kādēļ Tu tieši tagad, pēc tik daudzu gadu sabiedriskā darba esi nolēmis kandidēt uz domi?
E.H. Uzskatu, ka esmu sasniedzis zināmu briedumu savā pasaules skatā, sajutu, ka šie ir mani spēka gadi, ko varu veltīt pilnvērtīgam darbam. Mana iekšējā sajūta sakrita ar Raivja Dzintara piedāvājumu iestāties partijā Visu Latvijai!, tādēļ šobrīd vadu partijas Ogres nodaļu un kandidēju no VL saraksta. Arī tas, ka pašvaldībā pie varas esošie ir iesīkstējuši, ieslīguši rutīnā un tādēļ daudz vajadzīgu lietu paliek neizdarītas. Jauns skats un vēlme sevi pierādīt varētu dot pozitīvas pārmaiņas. Ir svarīgi tomēr, lai cilvēks, kurš pretendē uz citu dzīves kārtošanu, būtu skaidrībā ar savām prioritātēm, tādēļ briedums gan gadu, gan psiholoģiskā ziņā ir nepieciešams.
J.S. Kādēļ Tu, Raivi, tik neraksturīgi savam vecumam jau vairākus gadus nopietni darbojies politiskajās aktivitātēs?
R.D. Ja es redzētu, ka tās lietas, kas man ir aktuālas par mani labāk spētu darīt kāds cits, es ar prieku nodarbotos ar citām lietām. Latvijā ir daudz gaišu un gudru cilvēku un tas, kas ir jāpanāk ir, lai viņi sāktu sadarboties kopēju mērķu vārdā. Tas, ko bieži pārmet, pieredzes trūkums, manuprāt ir viltus arguments, jo pieredze ir tā ko iegūst darbojoties. Ja absolutizē šādu nostāju, sanāk, ka deputātus vispār nedrīkst nomainīt.
J.S. Jebkura darbība rada pretdarbību. To mēs varējām novērot arī Ogres domes deputātu attieksmē pret Tuvcīņas skolu. Kā Tu, Egīl, vērtē šo apkarošanas kampaņu?
E.H. Gribētu teikt, ka mani pretinieki ir devuši vislabāko novērtējumu manam darbam. Viņu izmisīgās intrigas man ir devušas pārliecību, ka manis izvēlētais virziens, darbi kurus daru ir nepieciešami un vajadzīgi. Viņi ir pierādījuši arī to, ka nav cienīgi lemt par Ogres nākotni. Gan Ogrē, gan katrā citā pašvaldībā un valstī kopumā jāsāk saimniekot cilvēkiem, kuri sevī apvieno divas īpašības – nacionālo ideālismu un prasmi darīt savu darbu. Tad arī ilgi gaidītā kārtība būs.