Precīzāk, nacisms Latvijā ir dzīvs. Tos, kuriem ir garīgās veselības traucējumi, valsts iespundē barakās pa deviņdesmit un noliek viņiem vienu uzraugu. Segregācija Ādolfa Hitlera stilā. Jājautā vien, vai šie cilvēki šajās koncentrācijas nometnēm līdzīgajās iestādēs arī tiek sterilizēti? Svarīgi ir viņus, kurus mēs saucam par „garīgi atpalikušajiem,“ nogrūst pēc iespējas tālāk prom no acīm. Un ja „viņi“ ir prom, tad arī nekādu politisko atbildību prasīt nevar.
Ministrei būtu jātkāpjas ne jau tāpēc, ka netika ievēroti ugunsdrošības noteikumi, vai nebija pietiekams skaits uzraugu. Ministrei Dagnijai Staķei jāatkāpjas, jo šo četrarpus gadu laikā, kamēr viņa ir labklājības ministre, viņa nav bijusi spējīga mainīt valsts un sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem.
Jā, Latvijā arī lēnām tiek veidoti dzīvokļi, kuros patstāvīgi dzīvo šie cilvēki, bet, šķiet, ka pāris dzīvokļu ir par maz. Labklājības ministres mērķim vajadzēja būt pansionātam „Reģi“ līdzīgu iestāžu likvidācija un tādas aprūpes sistēmas izveide, kuras mērķis nebūtu patstāvīgi dzīvotspējīgu indivīdu (pat ja viņš ir „garīgi atpalicis“) izraut no sabiedrības. Pat ja valsts nav spējīga nodrošināt pilnvērtīgu aprūpi cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, ministrei vajadzēja lūgt sabiedrības palīdzību šī jautājuma risināšanā un skaļi par šīm problēmām runāt. Diemžēl viņa to nav darījusi, tāpēc, manuprāt, viņai ir jāiet.
Protams, Latvijā divdesmit garīgi slimu cilvēku nāve nevar kalpot par iemeslu ministra demisijai. Ir jāmirst divdesmit pieciem garīgi veseliem cilvēkiem…