Nākotnes ziedu atmiņas. Saruna ar mākslinieci Lindu Boļšakovu

Klimata krīzi apceroši mākslas darbi lielā mērā ir kļuvuši par klišeju, ar ko izraibinātas izstāžu zāles visā pasaulē. Ekoloģiskās katastrofas apzināšanās ir kļuvusi par pēdējo gadu populārāko mākslas tēmu, savukārt Latvijas mākslā līdz šim par to nav izrādīta īpaša interese. Mākslinieces Lindas Boļšakovas procesuālā instalācija Off Spring ir poētiska vīzija par cilvēka, dabas un laika attiecībām. Decembra beigās Rīgas galerijas Alma telpās ar mākslinieces performanci tika atklāta pavasara ziedu asniem klāta ekspozīcija, kas dīgs un plauks gada tumšākajā laikā, atnesot pavasari par dažiem mēnešiem agrāk, nekā ierasts, – tas ir arī viens no iespējamiem klimata pārmaiņu scenārijiem.

Lēnas saplūsmes instalācijā mākslinieces ķermenis kļūst par dabas procesu jēgas izteicēju un ļauj skatītājiem pietuvoties apjausmai par to, kādām pārmaiņām pakļaujam planētu. Linda Boļšakova ir studējusi mākslu un filosofiju Skotijā, kā arī absolvējusi performances kursu Rīgā. Savus darbus viņa raksturo kā telpiskas haikas un ar performances, instalācijas un fotogrāfijas palīdzību pēta plūstošās robežas starp cilvēku un apkārtējo vidi. Instalācija Off Spring galerijā Alma būs aplūkojama līdz 17. janvārim.

Kā tu sāki interesēties un nodarboties ar mākslu? Vai devies uz Skotiju apzinātā nolūkā pievērsties mākslai, vai arī tā bija nejaušība?

Māksla mani interesēja vēl pirms došanās uz Skotiju, taču tieši tur sāku pievērsties fotogrāfijai nopietnāk. Absolvēju fotogrāfijas kursu Edinburgas koledžā un tad iestājos fenomenālā kursā, kas ir laikmetīgās mākslas prakses un filosofijas apvienojums, un domāju, ka turpināšu strādāt ar fotogrāfiju. Lai arī fotogrāfija joprojām ietekmē to, kā es skatos un pietuvojos apkārtējai pasaulei, turpmākajās studijās es aizrāvos ar materialitāti un pievērsos skulpturālu instalāciju radīšanai.

Savu diplomdarbu joprojām uzskatu par tādu kā sēklas darbu (seminal work), no kura aug un atzarojas mani turpmākie darbi, – tā bija daļa no gadu ilga instalāciju projekta par gadalaikiem, ko ietekmēja mana tēta aiziešana vai, pareizāk sakot, viņa ķermeņa pārvēršanās kompostā. Redzēju, kā pie viņa kapa aug liels koks, kā viņš tagad to baro un ir kļuvis par daļu no dabas. Tas man ļāva saprast, ka neesam atdalīti no dabas un vides arī tad, kad vēl dzīvojam. Mēs veidojam vidi, un vide veido mūs.

Neatkarīgi no tā, vai paši to apzināmies, es uzskatu, ka mums ir ļoti tuvas, intīmas attiecības ar dabu. Arī mans diplomdarbs bija par pavasari, tajā auga rudens augu sēklas, un instalācija laika gaitā mainījās. Jau tad, procesu filosofijas iedvesmota, uzskatīju sevi par vienlīdzīgu materiālo iemiesojumu un sāku domāt par instalāciju kā performances telpu, nevis kaut ko monumentālu, kā pierasts uztvert tēlniecību. Atgriežoties Rīgā, sāku mācības performances kursā.

Pastāsti, lūdzu, par ko ir tava izstāde Off Spring? Vai spēj iedomāties, ka pavasaris varētu iestāties 13. decembrī? Uzplauktu sniegpulkstenītes, un no zemes sāktu spraukties narcises un hiacintes. It kā skaisti, bet tajā ir arī kaut kas nepareizs, pat biedējošs. Ļoti pazīstams, bet tajā pašā laikā svešāds. Ja globāli nekas nemainīsies, pēc 280 gadiem tā varētu būt realitāte. Izstāde ir nevis par to, ka pavasaris pienāk 13. decembrī, bet gan par šo iespējamību, par nestabilo sajūtu pirms pārmaiņu iestāšanās, kas man atgādina mūsu pašreizējo stāvokli klimata krīzes apstākļos. Iztēles kairināšana, kas rada vieglu nelabuma sajūtu. Manuprāt, māksla ir vispiemērotākais veids, kā iztēloties šo nākotni. Ar iztēlošanos mēs ne vien sagatavojamies nākotnei, bet arī to radām un mainām.

Tavs darbs šķiet viens no pirmajiem piemēriem Latvijas laikmetīgajā mākslā, kurā ir jaušama pievēršanās klimata krīzes ietekmei uz mūsu nākotni. Vienlaikus šo darbu ir iespējams aplūkot arī kā ļoti poētisku vēstījumu par dabas un cilvēka attiecībām, nevis kritisku komentāru. Kurš skatījums vairāk atbilst tavai iecerei?

Esmu daudz domājusi par to, kāda loma piemīt mākslai klimata krīzes apstākļos un vai vispār ir jēga veidot instalācijas un performances. Varbūt labāk iet piketēt. Taču esmu māksliniece un ticu senajam grieķu vārdam "ποίησις", no kura cēlies vārds "poēzija", – tas nozīmē radošu procesu, kura rezultātā rodas kaut kas pirms tam neeksistējošs.

Uztveru savus darbus kā trīsdimensionālas haikas, kas bieži vienkārši ataino to, kas ir, tikai destilētākā formā. Poētiskā vēstījumā man šķiet ļoti vērtīgi un interesanti, ka tas nonāk līdz skatītājam sajūtu līmenī un tādējādi spēj būt daudz precīzāks, piemēram, par zinātnisku valodu, tajā gan arī ir daudz skaistu metaforu.

Aukstā ziemas pēcpusdienā tu puskaila gulēji stikla galerijā Tērbatas ielā. Šo performanci vēroja ne vien galerijas Alma uzaicinātie viesi, bet arī nejauši garāmgājēji. Šķiet, ka iespēja to visu vērot no ielas vēl vairāk pastiprināja sajūtu, ka notiekošais ir kaut kas ļoti dabisks, īsts, ka tas nav tikai māksliniecisks inscenējums. Kā tu pati juties performances laikā?

Performances laiks bija ļoti vērtīgs. Tā ir vislabākā vieta, kur meditēt par pašu darbu. Kad tur nekustīgi gulēju, man radās sajūta, kādu jau iepriekš esmu novērojusi meditācijas laikā, – ķermenim nekustoties, šķiet, ka tas pamazām izzūd. Es gulēju uz mitrās, aukstās zemes, iesakņojoties tur arvien dziļāk, un bija sajūta, ka manas rokas un kājas pazūd, tās top par zemi un es pati kā Linda pazūdu. Tomēr šajā pazušanā nebija nekā bailīga. Ja termodinamikas likums ir pareizs, mēs nekur nepazudīsim, mēs joprojām būsim uz zemes, tikai transformējušies – sanāk tāda termodinamiska reinkarnācija. Tad es domāju par nākotni, kurā cilvēce būs vien plastmasas daļiņu atliekas starp ģeoloģiskajiem slāņiem. Varbūt tas, ko jutu performances laikā, nebija pārtapšana, bet tikai ķermeniska apzināšanās, ka es kaut kādā mērā jau esmu šī vide un "es" kā no tās atdalīta vienība ir tikai prāta konstrukcija, izdomājums.

Dažbrīd performances laikā man bija ļoti auksti un es neko nevarēju iesākt. Tas man lika domāt par to, cik lielā mērā es, un jo īpaši augi, kas nevar vienkārši ieslēgt sildītāju vai samazināt CO2 izmešus, esam pakļauti vides ietekmei. Es jutos tik ievainojama un trausla. Vienmēr esmu prātojusi, kā tas īsti ir, ja vājums vienlaikus ir arī lielākais spēks, un performances laikā es to beidzot sajutu. Līdzāspastāvēšana ir spēks, nekas nepastāv viens pats par sevi, taču, lai tas notiktu, nepieciešama atvēršanās un "atkailināšanās".

Par īstumu runājot, mans mērķis ir ikebanas (japāņu ziedu kārtošanas māksla – S. H.) proporcijas, ko veido 70 procentu dabiskuma un 30 procentu mākslīguma. Plaisas zemē vai mana gulēšana uz tās var izskatīties dabiski, taču vienlaikus tas viss atrodas stikla inkubatorā ar mākslīgo apgaismojumu, visas detaļas ir veidotas speciāli instalācijai, un arī gulēt es neeju šādā veidolā, līdz ar to viss ir acīmredzami mākslīgs, teatrāls. Tā ir smelšanās no iekšējiem resursiem, tā ir iztēle bioloģiskā līmenī, darbojoties ķermeņa, nevis prāta atmiņai.

Kādā nozīmē tu ar šīm atmiņām strādā savos darbos?

Instalācijā Off Spring es runāju par tālu nākotni, kurā mēs būtu tāla pagātne, tomēr joprojām daļa no šīs pasaules. Varbūt kāda jauna augu sugas paveida daļa, kas izaug no mūsu ķermeņa veidotā komposta. Nez vai šī suga atcerētos savu bioloģisko priekšteci? Katrā ziņā tā noteikti to iemiesotu, tāpat kā mēs iemiesojam savu vecvecmāmiņas degunu vai viņas dzīvesveida atstāto mantojumu, kas, iespējams, bijis saistīts ar viņas ideoloģiskajiem uzskatiem. Tās visas ir atmiņas plašākā izpratnē.

Kā norāda filosofi Timotijs Mortons un Kārena Barāda – mēs esam vairāki. Tāpat kā mūsu ķermenis sastāv no daļiņām, kas radušās Visuma pirmsākumos, arī pagātne ir dzīva, tā ir tagad, mūsos, un tā veido mūsu saikni ar apkārtējo vidi. Tas var izklausīties kaut kā pārāk ezoteriski, taču tā ir fizika. Ikdienā dzīvojot, es to visu neapzinos, savukārt, nonākot saskarsmē ar dažādām ķermeņa praksēm, arī performances mākslu, sāku arvien vairāk apjaust, cik daudz ķermenis atceras un uzglabā sevī. Ķermenis ir ārkārtīgi inteliģents un spēj mums daudz ko pastāstīt, ja ļaujam un ieklausāmies.

Tu esi studējusi mākslu ciešā saistībā ar filosofiju, un to var just tavu darbu pārdomātībā, tie ir dažādu nianšu pārpilni, un katrs elements paver arvien jaunas šķautnes. Izstādē Off Spring šis intelektuālais, loģisko un saprātīgo it visā meklējošais impulss ir atradis izpausmi ļoti trauslā un organiskā veidolā. Domāju, ka tev ir izdevies abus šķietamos pretstatus virtuozi apvienot – vai tu apzināti tiecies uz formu minimālismu, ietilpinot sarežģītas idejas lakoniskos tēlos?

Varbūt šīs idejas jau pastāv zemē un narcisēs un man tikai jādod tām vieta? Kad strādāju ar dažādiem materiāliem, jo īpaši tiem, ko dēvējam par dabas materiāliem, man ir grūti kaut ko no tiem izveidot, jo tajos jau viss ir gan estētiskā, gan konceptuālā līmenī. Piemēram, zeme ir pilnīga tieši tāda, kāda tā ir. Tas viss eksistē kā kompleksas sistēmas un būtnes, kas bieži ir nodzīvojušas ilgāk par mums. Tāpēc cenšos radīt vietu, telpu, kur tas var tikt saklausīts, un akcentēt jau pastāvošo. Tas liek atgriezties pie strīdīgā jautājuma, kur rodamas nozīmes, – vai pasaulei, lietām, apstākļiem un notikumiem jau dabiski piemīt nozīme un mēs to tikai iemācāmies nolasīt, vai arī tas viss pastāv tikai mūsu prātā? Es sliecos domāt, ka tā atrodas attiecībās un mijiedarbībā.

Tu vairākkārt atsaucies uz japāņu kultūras kodiem. Pieņemu, ka tā nav nejaušība un tev šīs kultūras estētika ir nozīmīga?

Austrumu kultūru un ķīniešu valodu apguvu jau vidusskolas gados, savukārt japāņu kultūru pagaidām vistuvāk esmu piedzīvojusi, uzturoties dzenbudisma templī Zviedrijā, kur šovasar biju mākslas rezidencē un pētīju dažādas augšanas un ziedēšanas metaforas dzenbudisma mācībās. Fizisks darbs ir daļa no meditācijas prakses, tāpēc pētniecība tika apvienota ar dārza darbiem.

Veidojot zemes krāvumus un līdzenumus instalācijai Off Spring, atcerējos, kā kopu tempļa akmens dārzu. Tas man bija liels pagodinājums. Tā bija ļoti skaista pieredze, un man negribējās braukt prom. Tur es iepazinu japāņu arhitektūras speciālisti un ikebanas meistari, kas bija ļoti dāsna un pasniedza man privātstundas ikebanas mākslā, un ņēma mani līdzi uz peldēm ledainajos Zviedrijas ezeros. Viņa man pastāstīja arī par procentuālo līdzsvaru starp dabiskumu un mākslīgumu.

Mani fascinē, kā japāņu kultūrā un daoismā tiek uztverta daba, kā daoisms necenšas kontrolēt vai valdīt pār dabu, bet strādāt kopā ar to, kā sintoisms uztver šķietami nedzīvas būtnes, lietas un parādības ar lielu cieņu. Šis dabas tuvums jūtams arī latviešu tradicionālajā kultūrā ar mūsu daudzajām dabas mātēm – varbūt tāpēc tas mani tik ļoti saista. Arī lielais sieviešu īpatsvars Latvijā ir radījis lielisku augsni ekofeminisma idejām manā prātā. Atgriezusies Latvijā, gan biju pārsteigta, ka daudzi pret feminismu šeit izturas noraidoši.

Savos darbos tu uzsver sevi kā procesuālu radību, daļu no pasaules, kas saplūst ar apkārt esošo. Kā tev šķiet, vai tā būtu jājūtas mums visiem? Vai tavi darbi vēsta par kādu ideālo pasaules kārtību, vai arī tev ir svarīgi paust tikai savu pieredzi, redzējumu neatkarīgi no tā, vai tas ko maina citos?

Neticu ideālai pasaules kārtībai, un domāt par to, kā būtu jādzīvo vai jājūtas mums visiem, man šķiet bīstami. Kā māksliniece es sevi redzu kā katalizatoru, mediatoru un reflektētāju. Man rūp tas, par ko es runāju savos darbos, un māksla ir mana līdzdalības forma. Ar saviem darbiem drīzāk ceru pievērst uzmanību, dalīties un uzdot jautājumus, nevis kaut ko mainīt citos, to es atstāju pašu skatītāju ziņā. Džons Keidžs savā lekcijā par neko (Lecture on Nothing) ir teicis: "Ja kādam nāk miegs, ļaujiet viņam gulēt."