Tad ir kādas lietas, ko piemaksā no pašvaldības. Kādus 70 000 gadā sadala visiem sporta veidiem un klubiem. Tā ir niecīga summa salīdzinot cik vispār Rīgā tērē sportam. Bet tādas sistēmas jau nav . Bieži vien Sporta pārvaldes priekšnieks Villerušs ir tas galvenais noteicējs – tas kungs un ķeizars, kurš pasaka., tam dos, bet tam gan ne.
Tā sakot ar problēmu ‘’vaigā’’ iepazinos, kad mans jaunākais dēls sāka trenēties futbolā. Tad sapratu, ka ir tāda Rīgas futbola skola, tur maksa par treniņiem – 3 lati mēnesī un arī neviens īpaši nespaida, ja vecāki nemaksā, jo tā ir valsts sporta skola. Tad ir privātie klubi ( lepni jau skan – privātie !!! gandrīz kā Barcelona, vai Bayern, vai kādi citi), bet būtībā tās ir tās pašas biedrības. Te, nu gan brālīt, viss uz vecāku maciņa balstīts – par treniņiem, par sacensībām, par nometnēm, par treniņtērpiem utt. Bet kāda tad atšķirība kāpēc vieniem apmaksā no sabiedrības naudas, bet citiem viss uz vecāku pleciem? Vai tad tie nav rīdzinieku bērni, kas bumbu tajās biedrībās dzenā? Turklāt Rīgas futbola skolā ir 485 audzēkņi, bet tā saucamajos klubos 1880. Kāpēc tā? Lielākoties tāpēc, ka Rīgas pašvaldības sporta dzīves vadītājiem bērnu un jauniešu sports diezin ko neinteresē. Labāk sadedzināt degvielu ātrumlaivu sacensībās starp diviem Daugavas tiltiem un pašvaldības naudu nosvilināt Āfrikas tuksnešos auto rallijā, nevis radīt kādu sistēmu, kā var darboties bērnu un jauniešu sporta klubi Rīgā. Ir jābūt principam, ka nauda seko bērnam un nevis jāskatās uz kluba juridisko statusu! Tallinā tā jau ir izdarīts un visi klubi, kuros darbojas talliniešu bērni saņem dotācijas no pilsētas budžeta. Nepatīk Tallinas piemērs izdomājam, ko citu! Bet šādā bezdarbībā un uz iznīcību vērstā situācijā gan vairāk nedrīkstam atrasties. Maksāt aizvien vairāk , lai tikai palielinātu policijas štatus arī nav tas pareizākais, kas būtu jādara.
Aicinu ieklausīties Sandij Semjonova vārdos, ko viņš teica pirms dokumentālās filmas par narkomāniem, demonstrēšanas – jāpievēršas problēmas cēloņiem, ne tikai sekām. Un bērns bieži vien uz ielas nonāk tādēļ, ka vecāki nav spējīgi samaksāt par treniņiem, bet pūst flautu un zīmēt zēnam negribas un tad paliek iela - ar visām tās vilinājumiem. Aicinu Rīgas mēru rīkoties un uzdot izstrādāt sistēmu, kur nauda sekotu bērnam. Tad varbūt neizveidotos situācija, ka kādā no Rīgas skolā 40 no 70 audzēkņiem, kuri mācījās 12 klasē bija atbrīvoti no sporta nodarbībām veselības stāvokļa dēļ.