Neiespējamais Vilnis

Bet par vērtīgāko, ko šajā saulē mums dāvā – nezinu, kā to lai sauc, teikšu – liktenis. Cilvēkiem blakus un kopā. Kādam šī skaidrība rodas trīsdesmit gadu vecumā, kādam – skaistajos piecdesmit, citam – jaunam un spēkpilnam stāvot pie vidusskolas biedra kapa, kādam – uz mūžiem zaudējot pirmo bērnības vai jaunības mīlestību laikā, kad vēl varētu dzīvot un baudīt… simt gadu. Skaidrība, kas rada ciklisko izmisuma melanholiju – viens tu pasaulē ienāci, viens tu aiziesi. Draugi, ģimene, vismīļotākie cilvēki tev līdzi nedosies, un arī tu pats nespēsi viņiem palīdzēt sekojot. O, jā – tieši šī nespēka stindzinošā sajūta. Vēl diena Vēl nakts Mīla bij vīns izdzerts daudz par maz paģiru rūgtu Vēl veselu mūžību viens un tas pats es pats es pats (Zābera dzejolis, 1993. gada ziema) Tagad es brīnos – pēc gada oktobrī apritēs apaļi divdesmit, kopš bezjēdzīgā autoavārijā nositās Vilnis Zābers, viens, ja ne pats talantīgākais no deviņdesmito gadu māksliniekiem un, kā mēdz teikt, cilvēks leģenda. Zāberam bija prāvs draugu, amata biedru, bet vēl plašāks pielūdzēju loks, sevišķi starp jaunajām mākslas zinātniecēm. Tomēr šo divdesmit gadu laikā nav tapusi neviena monogrāfija par Vilni Zāberu – gleznotāju, grafiķi, performanču aktīvistu, galu galā – neatkārtojamu, tracinošu personību, teju spožāko komētu pie Latvijas mākslas debesīm, turklāt Latvijai tik intriģējošajā vēsturisko pārmaiņu laikā, kad sociālisma murgs izlaida garu, bet brīvā tirgus kapitālisms vēl tikai trina savus nežēlīgi asos piena zobus – ar visām šāda juku laika izraisītajām karnevāliskajām perversijām – sadzīvē, uztverē, attiecībās. Te man no iepriekšējās, Zābera četrdesmitgades (2003) jubilejas post mortem izstādes Mākslinieku namā Daugavmalā perlamutra krāsas kataloga sējumiņa jācitē Viļņa draugs Alvis Hermanis: "Vēsturei, protams, ļoti izdevīgs būtu tāds mīts: tas bija tajā pārejas brīdī, kad mēs visi no māksliniekiem palikām par projektu rakstītājiem. Viņš bija vienīgais, kas tajā īstajā brīdī visiem pateica "čau!". Iespējams, grāmatas – albuma – neesamību attaisno tas, ka Vilni ir neiespējami "izraut no konteksta" – no tās vētrainās un sociāli aktīvās mākslas un milzīgo sabiedrisko tektonisko pārvērtību gūzmas, kuru pagaidām vēl nav viena cilvēka spēkos aptvert. Tas laiks vēl ir pārāk dzīvs un sāpīgs, lai to iekonservētu vārdos. Bet tieši tas – vismaz manī – rada to šaušalīgo bezspēcības sajūtu, jo zaudējumu patiešām kļūst vairāk nekā ieguvumu. Bez grāmatas Pagaidām visplašāko informāciju par Zābera laiku varam atrast Ievas Astahovskas organizētajā apjomīgajā 562 lpp. foliantā Deviņdesmitie (Laikmetīgā māksla Latvijā), ko 2010. gadā izdevis LMC. Par pašu Zāberu – jau minētajā piemiņas grāmatiņā W, kurā Vilni – cilvēku, parādību, artistu – raksturo viņa tuvākie draugi/mākslinieki. Piemēram: "Vilnis jau nebija ikdienas lietošanai. Vilnis bija svētkiem" (mākslinieks Ojārs Pētersons), un "Zābers bija liels mākslinieks. Lieli mākslinieki iedalās tādos, kas par mākslu runā, un tādos, kas par mākslu nerunā. Zābers par mākslu runāja vienmēr, arī tad, ja runāja par kaut ko citu. Par mākslu viņš bija gatavs arī kauties. Gan skaidrā prātā, gan reibumā. (..) Zāberam patika meitenes. Un visu, kas viņam patika, viņš sauca par meitenēm. "Nu tad vēl pa vienai meitenei," viņš teica Brežem, izķeksēdams no bundžiņas ķilavu uzkodai" (rakstniece Andra Neiburga). Vai: "Viņš ar tām savām izdarībām un savu personu bija pilnīgi aizsedzis savus mākslas darbus. Par tiem neviens gandrīz neko nezina" (gleznotāja Dace Lielā), un "tā krāšņā ģērbšanās… Bija kaut kāda atklāšana, un Vilnis bija uzcirties. Viņam bija tāda rozā ar dzeltenu žakete, un es pilnīgā naivumā prasu: "Kur tu tādu izrāvi?" Viņš saka: "Vai ne?" (māksliniece Sandra Krastiņa). Un: "Tā smiešanās bieži bija pilnīgi nevietā. Vienreiz bija kaut kāda nopietna atklāšana. Un tad viņš sāka smieties. Drausmas! To nevarēja apturēt. Visi uz viņu ar tādu pārmetumu – pasākums izjaukts!" (gleznotāja Ieva Iltnere). Un: "Viena no slavenākajām lietām bija Zābera valoda. Viņam visi sieviešu apģērbi bija kleitas un visi vīriešu – manteļi. Vienalga, bikses tur vai kas cits. Tāpat arī: «Nu ielej man to puisi.» Puisis bija šņabis, un meitene – glāze. Viss bija meitenes un puiši, tā vienkārši" (mākslinieks Miervaldis Polis). Māksla un paštēls Iespējams, aprakstīt Zābera mākslu ir grūti arī tāpēc, ka to – pārsvarā trauslu un caurspīdīgu abstrakto glezniecību vai pamatīgi aizšifrētu sociālo grafiku (es to dēvētu par sociālo poēziju), par Zābera radīto fantasmagorisko pasauli jeb kosmosu zīmējumos un skicēs nemaz nerunājot, – ir neiespējami nodalīt no ekscentriskā mākslinieka paštēla, kas turklāt bija rūpīgi, līdz sīkumam pedantiski veidots, nevis artistiski nevīžīgs ekspromts, kā daudzi uzskatīja. Patiesībā jau tas ir sāpīgs, tāds dekadentisks, ja ne īsteni vaildisks paradokss – situācija, kad, īstermiņā un paviršāk domājot, pats cilvēks ir kā izaicinošs mākslas darbs un tas, proti, viņš, mākslinieks Vilnis, izrādās iespaidīgāks par viņa mākslu. Visi atceras Zāberu un viņa leģendāros smieklus, bet vai visi atceras viņa mākslu? Jautājums, uz kuru nemaz nav viegli atbildēt. Mākslas vēsturnieks Eduards Kļaviņš vairākas Zābera mākslinieciskās aktivitātes iekļauj XX gadsimta sākuma avangarda un konkrēti dadaisma kustības kontekstā un loģiski secina, ka mākslas teorija Latvijā nespēja turēties līdzi radoši intuitīvajiem māksliniekiem, kaut gan laika distance teoriju ar dzīvi izrādās samierinājusi bez nāvējošām konvulsijām: "Neraugoties uz atsevišķiem neizprotami nikniem ekscesiem vai apslēptu nepatiku, tā sabiedrības daļa, kurai vispār ir kāda interese par vizuālajām mākslām, kaut cik pielāgojusies vai vienkārši ir pieradusi pie "instalācijām", "objektiem", "akcijām", pat jauno mediju nelabvēļi un pretinieki ir pieņēmuši tos kā neizbēgamu ļaunumu. (..) Gandrīz vai jāpriecājas, ka postmodernistiskā domāšana (no visa kā un visādi var taisīt mākslu) ir izplatījusies de facto, un, rožainas brilles uzvelkot, kopīgā aina, ja neņemam vērā ekonomiskās grūtības un vietējā mākslas tirgus vājumu, var likties nostabilizējusies un pavisam idilliska" (sk. Studija, 1997, nr. 2). Un robežas atveras Turklāt – neaizmirsīsim, ka 90. gadu sākumā atvērās robežas uz pasauli, – jaunie iespaidi un dažādās mākslu pieredzes "brīvajā pasaulē" nevarēja neatstāt traumatisku efektu uz cilvēku, jo sevišķi sensitīvu radošo prātu – mākslinieku. Izdzīvošanas jautājums mākslā kļuva aktuāls kā vēl nekad – no sociālisma mākslinieka – marginālā autsaidera – komforta zonas nonākot potenciāli neierobežotos māksliniecisko ideju, izpausmju un darbību konkurences apstākļos, daudziem patiešām "aizbrauca jumts" – māksla pirmo reizi reāli draudēja kļūt par to, kas tā ir pēc būtības, – luksusa preci emocionāli un intelektuāli attīstītiem patērētājiem. Māksla vairs nepiederēja tautai. Kamēr mākslinieks piederēja tikai pats sev. Šajā ziņā Viļņa Zābera – cilvēka – mākslas darba, lauku puiša – dendija un vienlaikus izcila mākslas profesionāļa – nāve ir pārāk simboliska, lai par to nedomātu. Zābera komētas uzliesmojums un sadegšana signalizēja, ka bohēmiska dzīvesveida pašpietiekamībai pienācis gals un Zābera (dzīvesstila) epigoņiem gaidāmi grūti laiki. Zābera mākslas iluzorā "aizmirstība" apliecināja sen zināmo faktu, ka laba māksla nav paredzēta ikdienišķai lietošanai – vismaz Zābera brenda ražošana nav pieredzēta, paldies Dievam. Zābera māksla, kaut arī joprojām nekataloģizēta un neapjēgta (ja kļūdos, labojiet), ir ieņēmusi savu unikālo vietu – to, kura tai pienākas, – pie cilvēkiem, kuri patiesi mīl Viļņa mākslu, un tuviem draugiem, iespējams, privātkolekcijās, iespējams, muzeju krātuvēs – un dienasgaismu ierauga tad, kad kāds par to īpaši rūpējas. "Pēdējo reizi, kad satiku Vilni, viņš tikko bija atbraucis no kaut kādām ārzemēm, liekas, no Šveices, un stāstīja, ka dzīvojis kādā lauku ciematā, caurām dienām sēdējis vietējā krodziņā un zīmējis vietējo portretus. Vilnis teica, ka nekad iepriekš nav izjutis lielāku mākslinieka gandarījumu kā šoreiz – kad tu parādi cilvēkam zīmējumu un viņš tajā pazīst sevi" (režisors Alvis Hermanis, Zābera gleznas _Musolīni portrets _īpašnieks). Dzīvē pēc iespējas biežāk jātaisa pieturas – teica Zābers. Un, uz brīdi sašļucis pirmajā nomiedzī, pēkšņi iztrūkstas pats no sevis: "Neuzrakstītās skumjas smiltīs aizskalos jūra. Balti saule bālo. Kaijas ir dumjas." Joprojām – ar mīlestību. Vilnis Zābers (1963–1994) Studējis LMA Grafikas nodaļā (1985– 1992). Kopš 1988. gada darbojies jauno mākslinieku grupā LPSR Z. Kopā ar grupu un mākslinieku Miervaldi Poli piedalījies vairākās izstādēs un performancēs, veidojis četras personālizstādes. Ar savām grafikām guvis atzinību Rīgas un Tallinas grafikas mākslas triennālēs. Gājis bojā autokatastrofā 31 gada vecumā. Izstāde Wilnis 2x. Vilnis Zābers (1963–1994) Kuratore Inga Šteimane, sadarbībā ar Ingrīdu Zāberi. Scenogrāfs Kristians Helvings. No 24.I līdz 31.III Rīgas mākslas telpā