Manuprāt tomēr svarīgāki ir divi argumenti jautājuma otrā pusē. Vispirms jākonstatē, ka arī ekonomiskos jautājumos var būt gana lielas atšķirības starp konservatīvu un liberālu attieksmi. Ja, piemēram, Rīgas domē vairākums būtu PCTVL (un gadījumā, ja 2005. gada pašvaldību vēlēšanās būtu piedalījušies arī nepilsoņi, tas nemaz tik mazticami nebūtu), pilnīgi noteikti būtu citi noteikumi par īres attiecībām pilsētā, pilnīgi noteikti nebūtu nekādas runas par kaut kādām koncertzālēm un bibliotēkām. Katrā gadījumā krasi mainītos pilsētas attiecības ar skolām, ļoti iespējams pašvaldība kļūtu par balstu "štābistiem", kuri pretojas valsts izglītības reformām.
Jādomā arī par valodu. Grozies kā gribi, tā dēvēto kreiso partiju aprindās ir pietiekami daudz ļaužu, kuriem ar latviešu valodu tā ir kā ir, un tas ir ļoti mīksti teikts. Jau tagad ziņots, ka Daugavpilī ir deputāts, kurš latviešu valodu tā īsti neprot vispār, un lai arī viņu, protams, amatā ievēlēja Latvijas otrā pilsētā dzīvojošie Latvijas pilsoņi, labi tas nav. Sabiedrībā vienmēr bijis ļoti viegli pāriet no latviešu uz krievu valodu tāpēc, ka grupā ir viens krievs, kurš neprot latviešu valodu. Politikā, tajā skaitā pašvaldību politikā, tā nedrīkst.
Taču galvenais jautājums manā uzskatā saistās ar pilsonību. Arvien mazāk ir faktoru, kuri spiež ļaudis naturalizēties, nu jau lielākoties viņi var brīvi braukāt pa Eiropas Savienību bez vīzām. Latvija nedrīkst radīt apstākļus, kuros ļoti daudzos tūkstošos skaitāmie nepilsoņi jūtas tik ērti, ka Latvijas pilsonība viņiem ir gluži pie vienas kājas. Spēja balsot Saeimas vēlēšanās nekāda liela iespēja nav, to neizmanto turpat vai puse pilsoņu. Jādomā, ka lielākoties nepilsoņiem nav arī nekādas lielas vēlēšanās, dienēt nu jau profesionālajā armijā. Taču savas mājas un sētas sakopšanā cilvēki bieži vien vēlas piedalīties, pašvaldību gadījumā manuprāt ir pareizi pateikt -- piedalies, bet vispirms kļūsti par mūsu līdzpilsoni.
Starp citu, šonedēļ izskanējusi vēl viena, šoreiz pavisam fiksa ideja -- Saeimas Juridiskās komisijas priekšnieks Mareks Segliņš domā, ka vasarā, kad spīd gaiša saule, būtu jāpalielina atļautais braukšanas ātrums un tiem ceļiem Latvijā, kuru kvalitāte to pieļauj. Ceļu kvalitāte ir viena lieta. Braukšanas kultūra ir cita. Kamēr ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju uz šosejas izturas kā uz mototrases, šī doma ir mīksti sakot pārsteidzīga.