No 14. līdz 17. jūnijam Bāzelē notiks nozīmīgākais laikmetīgās mākslas gadatirgus pasaulē Art Basel. Šajā laikā, kad Šveicē ierodas mūsdienu kultūras prominences, vietējie muzeji piedāvā savas labākās izstādes. Muzejs Fondation Beyeler Bāzelē sagatavojis vērienīgu, unikālu Alberto Džakometi un Frānsisa Bēkona ekspozīciju, kura būs skatāma līdz 2. septembrim.
Alberto Džakometi (1901–1966) un Frānsiss Bēkons (1909–1992) ir XX gadsimta mākslas titāni. Draugi un konkurenti. Viņu ietekme mākslas pasaulē ir jūtama joprojām. Muzeja Fondation Beyeler izstādē pirmo reizi apvienoti Džakometi un Bēkona darbi – kopumā ap simt šedevru. Ekspozīcija atspoguļo divu izcilo personību – šveiciešu tēlnieka un britu gleznotāja – draudzīgās attiecības un paralēles viņu daiļradē. Izstāde Bāzelē, kas organizēta sadarbībā ar Džakometi fondu Parīzē, ir atzīta par vienu no nozīmīgākajiem šā gada notikumiem vizuālajā mākslā.
Kā uzgleznot apspiestību
Frānsisu Bēkonu un Alberto Džakometi 60. gadu sākumā iepazīstināja gleznotāja Izabela Rostorna. 1965. gadā Bēkons apmeklēja Džakometi Teita galerijā Londonā, kur šveiciešu mākslinieks iekārtoja savu retrospekciju. Divu klasiķu tikšanās iemūžināta angļu fotogrāfa Greiema Kīna darbu sērijā.
Bēkonu un Džakometi vieno sapratne par cilvēka figūras nozīmīgumu mākslā. Viņi ir cītīgi pētījuši un pārzinājuši mākslas tradīciju un vecmeistaru darbus, kurus abi studējuši, kopējuši un pārfrāzējuši. Abus nodarbinājuši centieni padarīt mākslu telpisku – gan Džakometi triju dimensiju tēlniecībā, gan Bēkons divu dimensiju glezniecībā bieži integrējuši būrim līdzīgu konstrukciju, kas ļāvusi it kā izolēt figūru no apkārtējās vides, ierāmēt to; tādējādi Bēkona gleznas ieguvušas gandrīz skulpturālu formu. Abus interesējusi ķermeņa transformācijas, fragmentācijas un deformācijas tēma. Abi uzskatījuši sevi par reālistiem, taču katrs savā veidā pakļāvis atainoto ķermeni arvien jauniem abstrakcijas pārbaudījumiem. Džakometi un Bēkona atveidotie personāži ir uzlādēti ar mistisku enerģiju, un darbu tēli rada nepārtrauktas kustības iespaidu.
Tematiski strukturētā ekspozīcija izgaismo līdzības un atšķirības mākslinieku daiļradē. Piemēram, Frānsisa Bēkona piesātinātā krāsu palete tiek pretstatīta Alberto Džakometi iecienītajām pelēkā piecdesmit nokrāsām. Izstādi ievada iepriekšminētās gleznotājas Izabelas Rostornas portreti – viņu atveidojis gan Džakometi, gan Bēkons. Viņa ir bijusi abu mākslinieku mūza un kādu laiku arī Džakometi mīļākā. Šveiciešu mākslinieks Izabelu Rostornu portretējis no attāluma, savukārt angļu gleznotājs viņā saskatījis liktenīgo sievieti, kas atgādina fūriju no kādas senas traģēdijas.
Frānsiss Bēkons mākslā neatlaidīgi meklējis arvien jaunus izteiksmes līdzekļus, lai atainotu cilvēka psiholoģiskās un fiziskās sāpes. Kā uzgleznot apspiestību? Kā padarīt gleznas kluso kliedzienu vizuāli skaļāku? Skatītājus fascinē Bēkona darbu izteiksmīgums un ekstravertums, savukārt Džakometi mākslā ne mazāk hipnotisks izrādās šķietamais atsvešinājums, pieticība, figūru trauslais spēks.
Haoss kosmosā
Īpaša uzmanība izstādē ir veltīta mākslinieku darba apstākļiem: multimediju tehnoloģijas ļauj ielūkoties Alberto Džakometi un Frānsisa Bēkona personīgajā kosmosā – darbnīcā. Digitālo instalāciju (projekcijas, kas klāj telpas sienas un grīdu) speciāli ekspozīcijai Bāzelē veidojis Kristiāns Borstlaps no Amsterdamas dizaina studijas Part of a Bigger Picture. Par pamatu tika izmantotas divu mākslinieku darbnīcu vēsturiskās fotogrāfijas.
Alberto Džakometi četrdesmit gadu – gandrīz līdz pašai nāvei – strādājis pavisam nelielā telpā (4,90 x 4,70 m) Parīzē. Digitālajā projekcijā, kas veidota no 37 fotogrāfijām, ir ievērots darbnīcas mērogs. Fotogrāfijās ir iemūžināts pats mākslinieks, viņa darbi, modeļi un darbnīcas apmeklētāji – svarīgākie cilvēki Džakometi dzīvē. Līdz mūsdienām šī telpa nav saglabājusies.
Frānsiss Bēkons savas dzīves trīsdesmit pēdējos gadus pavadījis darbnīcā Dienvidkensingtonā Londonā – pieticīgā telpā virs bijušā staļļa. Šeit viņš ne tikai strādājis, bet arī dzīvojis. Bēkona darbnīcā ir valdījusi radoša nekārtība – tā ir bijusi piebāzta ar veciem laikrakstiem, žurnāliem, grāmatām, saburzītām un saplēstām fotogrāfijām, mākslas darbu reprodukcijām, zīmējumiem un glezniecībai nepieciešamajiem materiāliem. Šī vide ir bijusi
mākslinieka iedvesmas avots.
"Esmu centies savest kārtībā savu darbnīcu, taču es daudz labāk strādāju haosā," teicis Frānsiss Bēkons. "Es nespētu gleznot skaistā, perfekti sakārtotā vidē, tas vienkārši nebūtu iespējams. Haoss baro tēlus, kuri dzimst manos darbos. Intelekts nekad nespētu radīt šos tēlus." Arī Frānsisa Bēkona darbnīcas mērogs (4,80 x 8,90 m) ir precīzi ievērots tās digitālajā atveidojumā (tas samontēts no piecpadsmit Perija Ogdena fotogrāfijām). Pēc mākslinieka nāves šī telpa tika pārcelta no Londonas uz Dublinas galeriju The Hugh Lane, kur tā ir skatāma joprojām.
Frānsiss Bēkons strādājis ļoti noslēgti, un tikai retajam ir bijis ļauts apmeklēt viņa darbnīcu. Savukārt Alberto Džakometi regulāri uzņēmis viesus savā darba telpā – filosofu Žanu Polu Sartru, rakstnieku Mišelu Leri, aktrisi Marlēni Dītrihu. Fondation Beyeler piedāvā virtuāli apmeklēt mākslinieku darbnīcas arī tiem, kuri nebūs klāt izstādē Bāzelē, – ienāciet muzeja mājaslapā (www.fondationbeyeler.ch/360).
Kaisles intensitāte
Alberto Džakometi nav slēpis, ka radīt nekad nav bijis viegli: tēlnieks uzskatīja, ka viņam pietrūkst iemaņu, viņš vairākkārt pārstrādāja savus darbus, reducējot tos un panākot maksimāli iespējamo koncentrētību. "Māksla man palīdz saprast apkārtējo pasauli," uzsvēris Alberto Džakometi. "Taču apzinos, ka māksla vienmēr ir nolemta neveiksmei. Tajā pašā laikā neveiksme un izgāšanās ir vienīgais veids, kā pietuvoties patiesībai, tāpēc galu galā neveiksmei vai panākumiem nav nekādas nozīmes. Jums visu laiku šķiet, ka uzzināt kaut ko jaunu, un tas jūs motivē darbam. Jūs esat kā zirgs, kurš tiecas pēc cukura gabaliņa. Tā ir mūžīgā ilūzija, ka virzāties uz priekšu. Pēkšņi jūs nojaušat, ka laiks paiet pārāk ātri un jums vēl tik daudz ir jāizdara, tik daudz jāsaprot. Tāpēc vairāk par visu es vēlos strādāt."
Darbs tēlniekam ir bijis arī pašsodīšanas veids, kas attaisnojis viņa māksliniecisko eksistenci. Savā ziņā tas ir bijis raksturīgi arī Frānsisam Bēkonam, taču angļu gleznotājs savu radošo un psiholoģisko agresiju nav turējis sevī, bet atklāti izpaudis darbos. Alberto Džakometi skulptūrās var pamanīt rētas – tēlnieks ar nazi savainojis savus darbus. To var interpretēt kā žestu, kas ir bijis vērsts pret modeli, skulptūru un pret sevi pašu. Savukārt Frānsisa Bēkona gleznās mēs bieži redzam brutāli deformētu, sakropļotu ķermeni un seju. Māksliniekus vieno pārdzīvojumu intensitāte un kaisle, viņi atklāj cilvēka dabas tumšākās puses.
Izstādē Bāzelē apkopotas Frānsisa Bēkona gleznas no dažādu muzeju un privātajām kolekcijām, savukārt Alberto Džakometi darbi – no Džakometi fonda krājuma. Vēl viena patīkama ziņa šveiciešu mākslinieka cienītājiem: Džakometi fonds Parīzē paziņojis, ka 21. jūnijā Francijas galvaspilsētā tiks atklāts Džakometi institūts – tas funkcionēs ne tikai kā pastāvīga Džakometi fonda kolekcijas izstāžu telpa, bet arī kā mākslas vēstures izpētes un pedagoģijas centrs. Fonda krājumā ir 350 skulptūru, 90 gleznu, vairāk nekā 2000 zīmējumu un skiču, kā arī dekoratīvās mākslas objekti, fotogrāfijas un vērtīgi arhīva materiāli. Fonda uzdevums ir saglabāt un popularizēt Džakometi mantojumu. Līdz ar jaunā Džakometi institūta atklāšanu liela daļa kolekcijas beidzot būs pieejama apskatei (papildu informācija: www.fondation-giacometti.fr).
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
