Kādam jaunam cilvēkam Latvijā vajadzēja mazu padomu. Bet viņam skolā uzdotais pienākums — sagatavot pāris minūšu referātu par viduslaiku Japānas literatūru un teātri — mani iedzina izmisumā: kā lai pārdesmit teikumos apraksta tik senu un niansētu kultūru, kur pat sakuras ziedam, par No, kabuki, bunraku un buto teātra drānām un maskām ij neiepīkstoties, eksistē simtiem cits par citu poētiskāku nosaukumu? Lai izskaidrotu, ko japāņu klasiskajā teātrī uz skatuves nozīmē leģendārais "puķu ceļš" vai ka Japānas slaveno kabuki teātri radīja sieviete, vārdā O-Kuni, — kā apzinātu feministisku protesta formu (jo No teātris pilnībā piederēja armijas augstākajai elitei — jau XIV gadsimtā samuraji šos klejojošos vīriešu — aktieru pulciņus ņēma savā aizgādībā, nodrošinot tiem cieņu sabiedrībā un labu apmaksu), kārtīgam skolaspuikam savu vienaudžu uzmanību nāktos kavēt vismaz četru Eminema dziesmu ilgumā. Bet te, lūk, skolotāja saka — pāris minūšu...
Japānas "kultūrkapitulācija"
Iespējams, ērtākais veids, kā likvidēt savu balto cilvēku kultūras pārapziņas analfabētismu (bet nedaudzajiem Latvijas faniem japānistiem tā vispār ir unikāla izdevība), ir nopirkt biļeti uz Maskavu un doties uz Kremļa muzejiem. Tieši tur 28. maijā tika atklāta iespaidīga Tokijas Nacionālā muzeja sarūpēta un paša Imperatora nama patronēta izstāde Samuraji. Kara elites dārglietas. Šoreiz bez liekas kautrības — kaut kas tāds (90 priekšmetu kolekcija, kas visi apzīmēti kā naudas izteiksmē nenovērtējami Japānas nacionālie dārgumi) pirmo reizi tiek izvests ārpus šīs valsts. Kā intervijā Krievijas TV brīnījās Ermitāžas direktors Mihails Piotrovskis: "Es apbrīnoju Kremļa muzeju vienpadsmit gadus ilgušo neatlaidību, cīnoties par šo izstādi un sarakstoties ar japāņu pusi, kas tomēr beigusies ar tik skaistu Japānas "kultūrkapitulāciju". Vēl nevienam muzejam Eiropā šāds varoņdarbs nav izdevies. Es to salīdzinātu ar kāda pasaulslavena muzeja galvenā šedevra, piemēram, Monas Lizas labprātīgu izvešanu no Luvras. (Te Piotrovska kungs šķelmīgi nosmaida). Nu, to jūs nekad nesagaidīsit!"
Toties te — deviņdesmit šedevru, kuriem, tiesa, ierādīti krieviski karaliski apartamenti — pašas galvenās Kremļa muzeju zāles (kas ir iespēja "divi vienā" — apmeklēt arī Kremļa muzejus, pēc Jeļcina laikos aizsāktās 8 miljardus dolāru (!) vērtās restaurācijas senās telpas mirdz un laistās). Piemēram, Uspenska zvannīcā iekārtojušies krāšņie Japānas militāristu — zeltā un sudrabā izšūtie samuraju kaujas tērpi un baisa, toties ārkārtā grezna paskata kara maskas, kuras uzlūkojot, pat mūsdienu cilvēkam aizraujas elpa — tās arī tika radītas ar nolūku psiholoģiski ietekmēt pretinieku. Te eksponēts Japānā vecākais samuraju vienpusasais zobens tati, datēts ar XI gadsimtu, ko izgatavojis meistars Jacusuna un kura apbrīnojamo kaujas gatavību izstādes vernisāžā nodemonstrēja Tokijas muzeja direktors — eleganti asi pāršķeļot zīdpapīra vēdeklīti kā ar žileti. Un piebilstot, ka tieši to pašu viņš (zobins) joprojām spēj izdarīt ar ienaidnieka kaklu. Vai samuraja vēderu, ja busido (kaujinieku goda kodekss) to prasītu. Tieši par šo zobenu kā nacionālo bagātību īpašu rūpi turējis pēdējais Japānas imperators Hirohito.
Mačisms un poēzija
Odnostolpnaja palātā redzamās raritātes apliecina, ka imperatoru Edo dinastijas (1603—1868, Edo ir arī senais Tokijas nosaukums) laikos Japānas augstmaņi ikdienas vajadzībām lietojuši ļoti izsmalcinātus un krāšņus priekšmetus — ne vēsts te no Japānas akmens dārzu askētisma vai patlaban modīgā "japāniskā minimālisma" dizaina. Samuraji labprāt rotājušies ar greznām iekarojumu relikvijām no Ķīnas (sevišķā topā bijušas caurspīdīgas porcelāna tējas servīzes — un tādu tirgošanai senajā Edo pilsētā XVII gadsimtā izgudroti specializēti veikali — antikvariāti). Samurajiem ļoti patikuši lakotā melnkoka ieskauti aizslietņi ar eksotiskiem zīmējumiem un zelta/pērļu izšuvumiem — vai varat iedomāties, ka šos "savu intīmo stūrīti" nodrošinošos greznumus samuraji ņēma līdzi karagājienos, turklāt daudzus?! Ikviena sevi cienoša samuraja īpašumā vajadzēja būt arī No teātra maskām (ekspozīcijā trīs), jo atbalstīt šo izklaides un izglītības rūpalu bija gods. Pikants temats ir tā samuraju visiemīļotāko teātra masku kolekcijas daļa, kas liecina par spēcīgām jūtām un mīlas attiecībām starp kareivi un maskas valkātāju. Ja ņemam vērā, ka No teātrī spēlēt atļauts bija tikai vīriešiem. Tokijas muzeja direktors nemulst: samuraju kultūrā viendzimuma attiecības nebija tabu (uzreiz prātā nāk japāņu kinoklasiķa Nagisas Osimas slavenā un skandalozā filma Tabu/Gohatto — izrādās, vārds "aizliegums" tajā ir ar pilnīgi citu jēgu: samuraju goda kodeksā aizliegts ir nodot mīļoto).
Tomēr pie visai ievērojamās mačisma un militarizācijas devas japāņu kultūras tradīcijā, pārsteidz ārkārtīgi poētiskie, daiļie visu šo ieroču, pīķu, zobenu, spīdzināšanas ierīču nosaukumi — zobens Čūskas aste vēl būtu skaidrs, bet Tauriņa skūpsts? Arī ekspozīcijas sievišķīgā daļa ir tik izsmalcināta un grezna — acīs ņirb no zīda un atlasa kimono, sudraba kosmētikas piederumu komplektu skaistuma. Piemēram, rakstnieces Sei Sjenagonas, Pītera Grīneveja kinotēlos apdainotās leģendārās japāņu erotikas — Spilvengrāmatu autores, tekstos daudzkārt pieminētās zobu tušas pudelītes! Jo melnāki zobi, jo pievilcīgāks smaids — lūk, noslēpuma atminējums. Un kur nu vēl miniatūrās ziloņkaula irbulītes vai vaļa ūsu birstītes zelta rokturī, ar kurām japāņu sievietes veidoja ikebanas un mazo pundurkociņu ainavas "uz paplātes". Pateicoties japāņu samurajiem — šiem gudrības, veiklības un goda bruņiniekiem — un viņu pūlēm katram izveidot savu personīgo atmiņu kolekciju, ir iespējams sajust eksotiskas, smalkas, komplicētai nozīmju un jēgu hierarhijai sekojošas kultūras bagātības, kas skaudri liek apjēgt — mēs, datorizētie civilizācijas brīnumbērni, jau sen neesam nedz attīstītāki, nedz pārāki, nedz spēcīgākie uz šīs zemes.