Tas ir skaudri, bet katram bomzim ir mamma, tētis, draugi, māsas un brāļi, varbūt arī bērni. Neskatoties uz to, ka viņi nav vieni, viņi ir uz ielas. Nav pat svarīgi vai mēs ticam vai neticam viņu stāstiem par to kā viņi ir nokļuvuši uz ielas. Es esmu dzirdējis daudzus bomžu stāstus par savu skaudro likteni.
Reiz, kad dzīvoju Liepājā man kāds bezpajumtnieks lūdza naudu, jo viņš „esot no Jūrmalas un Liepājā aplaupīts“, tāpēc „nevarot nokļūt mājās.“ Naudu neiedevu, jo man tās nebija, bet ja būtu, es būtu to iedevis. Es viņa stāstam noticēju, bet savu naivumu sapratu, kad ieraudzīju viņu pēc divām nedēļām Liepājas autoostā dzeram alu (acīmredzot uz Jūrmalu tā arī netika).
Bezpajumtnieku stāsti nav būtiski. Tie gandrīz vienmēr ir meli. Bet vai tas nozīmē, ka mums viņiem nav jāpalīdz? Nu, kaut ar piecdesmit santīmiem. Vai nav vienalga vai tie santīmi „aizies“ ļergai vai maizei, tāpat dzīvot vajag. Lai arī kāda tā bezpajumtnieka dzīve nebūtu, arī viņiem ir tiesības dzīvot un mirt nenosalstot kādā vārtrūmē. Rīgas dome jau vairākus gadus plāno kā paglābt bomžus no nosalšanas ziemā, bet viņu politika neliecina par patiesu vēlmi radīt bezpajumtniekiem iespējas nenosalt. Nu jā, nosalis bomzis jau nekāda liela skāde. Bomža nāve Birkam no amata atkāpties neliks…