Bīče Kurigere ir absolvējusi Cīrihes Universitāti kā mākslas zinātniece, kritiķe un starptautisku projektu kuratore/vadītāja. Kopš 1993.gada viņas darba vieta bija Cīrihes muzejs Kunsthaus. Vēlāk Kurigeres CV papildina Šveicē iznākošā starpžanru mākslas žurnāla Parkett dibinātājas (1984) un vadītājas (1999 – 2003) amats, bet kopš 2004.gada Londonas Teita galerijas - mākslas žurnāla Tate etc. izdevējdirektores postenis.
2011. gadā tieši pēc Kurigeres iniciatīvas La Biennale di Venezia pirmo reizi piedalīsies vairākas Āzijas un Āfrikas valstis – Andora, Sauda Arābija, Bahreina, Bangladēša, Malaizija, Ruanda, Kongo un Indija. Kurigere aktīvi iestājas arī par to, lai Venēcijas dārzos esošo "mākslas lielvalstu" atsevišķos paviljonus papildinātu jaunu paviljonu celtniecība ārpus Dārzu (Giardini) teritorijas, - kuratore uzskata, ka tas būtu lētāk nekā valstīm uz pusgadu īrēt un labiekārtot ar mākslu nesaistītas pilsētas vēsturiskās telpas. Ekonomiski sevišķi smagi tas esot tieši mazām valstīm. (Atzīmēsim, ka Latvija šogad, pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, pirmo reizi nepiedalījās Venēcijas Biennāles Arhitektūras izstādē tieši finansējuma trūkuma dēļ).
Kurigere: "Venēcijas Biennāle ir viens no svarīgākajiem pasaules brīvajiem forumiem, kurš nodarbojas ar ļaužu apgaismošanu (illumination), zinību izplatīšanu par mūsdienu mākslu daudzveidīgajām parādībām un sarežģītajiem procesiem. 54.Biennāles tēma burtiski izceļ šo parādību nozīmīgumu globalizētajā pasaulē. Tādēļ es atbalstu daudzu mākslinieku vēlēšanos pēc iespējas intensīvāk sarunāties ar saviem skatītājiem, lai dialogā pārvarētu aizspriedumus, kā tad īsti ir jāuztver modernā māksla. Bieži nesapratne un aizvainojums ceļas no gaismas, zināšanu trūkuma.
Kurigere norādīja, ka vēl viens Venēcijas Biennāles 2011 "stūrakmens" būs izcilā Renesanses un Venēcijas skolas gleznotāja Tintoreto daiļrade, viņa mākslai tiks veltītas vairākas lielekspozīcijas.
"Termins nācijas/nations, kas iekļauts Biennāles idejā-devīzē ILLUMInations nozīmē ne tikai lielākas vai mazākas ļaužu grupas, kas sadalītas pēc nacionālajiem vai teritoriāliem principiem. Nācijas var būt arī mazas mākslinieku kopas, kas atspoguļo mākslu un cilvēku radošuma uzplaukumu visā pasaulē. Nereti Venēcijas nacionālo paviljonu sistēmu saukā par arhaisku, jo māksla, lūk, esot globālā tirgus sastāvdaļa. Es domāju gluži pretēji – lai saprastu un dziļi novērtētu mākslas vēstījuma jēgu, nepietiek ar paviršu mirkļa acu skatu – ar to nodarbojas reklāma un masu mediju ziņas. Māksla prasa refleksiju par savu identitāti, un te brīnišķīgs instruments ir tieši klasisks paviljons – vieta , kurā domāt un sajust sevi." – tā uzskata Venēcijas Biennāles – 2011 saimniece Bīče Kurigere.