Ar amatieru videokameru uzņemti kadri: atpazīstama kādreizējā Rīgas Centrālā universālveikala restorāna Astorija telpa, kuras centrā izgaismots laukums ar savādu metāla un stikla konstrukciju. Skatītāju pūlis, kurā var pazīt daudzas Rīgas mākslas autoritātes. Pie stikla konstrukcijas stāv kails vīrietis ar tikpat savādu konstrukciju uz galvas: tā līdzinās metāla knābim, konusam, kura galā iestiprināta ota. Uz stikla ekrāna tiek projicēta mākslinieka seja, kas izsaka savam kailajam "es" aizvainojošus komentārus, pārmet, ka tas ir niecība utt. Mākslinieks, kustinot galvu, pūlas ar otu piezīmēt runājošajai sejai kariķējošas līnijas – tomēr, ņemot vērā diezgan sarežģīto veidu, kādā tas tiek darīts, iznākums nav sevišķi precīzs.
Knābja trieciens
Kad runājošais attēls ir novedis mākslinieku līdz īstām dusmām, viņš mēģina ar metāla knābi stiklu sasist. Tas neizdodas. Mākslinieks mēģina vairākkārt un aizrāvies sit ar roku. Stikls plīst un krīt kā giljotīna: asās malas sagriež māksliniekam roku, plūst asinis. Amatierkamera šūpojas, skatītāju rindās – vispirms neizpratne, tad uztraukums, atskan saucieni pēc palīdzības. Tālāk jau kamera seko māksliniekam, kurš, noguldīts uz nestuvēm, ir ceļā uz ātrās palīdzības mašīnu. Notiekošo izgaismo bākuguns zilais kustīgais stars.
Šie dokumentālie kadri uzņemti Rīgā Oļega Kuļika performancē 1998. gadā un drīz vien jau bija skatāmi daudzās izstāžu zālēs pasaulē kā viņa mākslas darba dokumentācija vai pat kā autonoms darbs. Aculiecinieku versijas par notikušo mazliet atšķiras, bet galvenajās līnijās sakrīt ar paša mākslinieka interpretāciju: asiņainais pasākums raisījās spontāni, kad autoram neizdevās pilnībā īstenot performances scenāriju.
Pie vainas bija pārpratums – stikls, kas bija paredzēts saplēšanai ar metāla knābi, kļūdas dēļ bija izraudzīts par dažiem milimetriem (nevis centimetriem, kā norādīts paviršos avotos!) biezāks. Tas nepadevās knābja triecieniem, tādēļ mākslinieks aizrāvies laida darbā rokas, nepadomājot par sekām. Rezultātā – asins zuduma dēļ mākslinieks nebija tālu no nāves.
Otrā dzimtene
Kopš šī notikuma Oļegs Kuļiks ar krieviem raksturīgo, varbūt mazliet pārspīlēto sirsnību nebeidz apgalvot, ka Rīgai viņa dzīvē ir īpaša vieta – tāda pati kā dzimtajai Kijevai –, jo Rīgā viņš esot piedzimis otrreiz. Viņš atceras, ka skatītāji, kas bija šī dramatiskā notikuma liecinieki, neesot izklīduši un sagaidījuši viņu turpat atgriežamies nākamajā rītā. Interesanti, ka, klāstot šo versiju, mākslinieks patur tiesības uz stāsta patiesumu: pagājušajā rudenī, viesojoties Rīgā un daloties atmiņās no kinoteātra KSuns skatuves, viņš visai rupji apsauca bijušo kultūras ministri Helēnu Demakovu, kura, būdama aculieciniece, no zāles mēģināja iebilst. "Tas ir mans stāsts!" viņš sauca.
Pateicoties senajiem notikumiem, Oļegs Kuļiks Latvijā iemantojis kulta mākslinieka statusu. Tiesa, tāds viņam 90. gadu vidū bija arī starptautiski, lai gan iegūts ar citu performanci, nevis to, kas tika rādīta Rīgā. Runa, protams, ir par slaveno "Cilvēka – suņa" projektu, kas kopā ar Aleksandru Breneru tika aizsākts Maskavā 1994. gadā un nākamajos trijos gados nodrošināja Kuļikam īpašā viesa statusu nozīmīgos mākslas notikumos daudz kur pasaulē. Ar savu Trakā suņa performanci Kuļiks viesojās arī Ņujorkā 1997. gadā, kur arī izlēma to beigt. "Sākās atkārtošana, gandrīz pretīgi... Nolēmu, ja nav gluži badā jāmirst, nevajag turpināt," viņš stāstīja intervijā šo rindu autoram pagājušā gada 9. oktobrī.
Tagad, kad mākslinieks ir pašā spēku plaukumā un aktīvi darbojas, apzīmējums "Cilvēks – suns" viņam liekas nepatīkams, pat aizvainojošs. "Kāds gan es suns, es esmu cilvēks!" viņš pārmetošā tonī aizrāda neuzmanīgajiem, kas lieto seno apzīmējumu. Tomēr nevar noliegt, ka šobrīd mākslinieka slava balsta viņa darbus, nevis otrādi, kā tas bija karjeras sākumposmā.
Starp citu, pie karjeras sākumiem mākslinieks labprāt kavējas katrā intervijā. Tie labi parāda Oļega Kuļika personas divējādību, kas lielā mērā nosaka arī viņa spēju nemitīgi piesaistīt uzmanību.
Pārāk neredzams
Oļegs Kuļiks ir dzimis 1961. gadā Kijevā un turpat arī 1979. gadā beidzis mākslas skolu stikla specialitātē. Pēc tam viņš studēja ģeoloģijas tehnikumā. Tomēr 1988. gadā Kuļiks devās uz Maskavu – pilns cerību iekarot vietu mākslas pasaulē. Ar to viņam neveicās īpaši labi. Lai gan no 1990. līdz 1993. gadam viņš bija kurators galerijā Regina – vienā no pirmajām mākslas galerijām, kas Maskavā darbojās jaunajos kapitālisma apstākļos, kas pēc tam pārvērtās starptautiski respektablā krievu mākslas eksporta zīmolā –, viņa paša darinātie objekti neizpelnījās ievērību. Tie bija smalki un trausli – stikla plāksnes, kurās veidoti dažādas formas izgriezumi.
Šiem darbiem Kuļiks veltīja daudz laika un spēka, un domu ("Stikls ir materiāls, kura uzdevums ir būt caurspīdīgam, būt par neko – un kas tad ir izgriezums stiklā?"), tomēr tie krājās mākslinieka darbnīcā vai tika atdāvināti draugiem. Aktuālajā kontekstā, kad Krievijā un visā Austrumeiropā mainījās politiskā iekārta, mākslinieka neuzbāzīgā pašizpausme bija kaut kas pretējs apkārt mutuļojošajai realitātei.
Amerikāņu pētniece Eimija Brizgela, kuras grāmata Performing the East. Performance Art in Russia, Latvia and Poland Since 1980, kas latviešu interesentiem var būt sevišķi interesanta ar to, ka tajā līdzās ievērojamajiem krievu performeriem – Sergejam Bugajevam (Āfrika) un Oļegam Kuļikam – aplūkota arī Miervalža Poļa un Ginta Gabrāna māksla, saista "Cilvēka – suņa" parādīšanos tieši ar Krievijas nacionālās identitātes apzināšanos. Uzsverot, ka Kuļika mākslā vienmēr bijusi jūtama kuratora aizmugure un ka viņš ir lielisks pats sevis promotieris, Brizgela vērš uzmanību uz pirmajā acu uzmetienā paradoksālu problēmu: pēc PSRS sabrukuma pasludinātā Krievijas Federācijas neatkarība atnesa līdzi arī jautājumu, kāda ir šīs jaunās valsts iedzīvotāju nacionālā identitāte, atšķirīga no vairs neeksistējošās Savienības pilsoņu identitātes.
Pārējo atjaunoto Austrumeiropas valstu iedzīvotāju identitāti lielā mērā noteica atšķirība no krieviem – bijušās PSRS dominējošās tautas –, pretstatījums tai, bet pašiem krieviem savs tēls bija jāveido no jauna. Kuļiks to piedāvāja, it kā skatītu Rietumu acīm. Viņa radītais tēls – suns – bija provokatīvs un izaicinošs vienlaikus vairākām auditorijām. No vienas puses, Kuļiks neslēpj, ka pirmā performance, kurā viņš kails četrrāpus skraidīja pa ielu, raustot partnera turēto ķēdi un kožot garāmgājējiem, radās kā protests pret paša neredzamību krievu mākslas pasaulē, tās augstprātīgo ignoranci.
No otras puses, tas iemiesoja mežonību, pilnīgu instinktu varu un neparedzamību, ko ar Krieviju saistīja rietumeiropiešu priekšstati. Kuļika moto bija – jūs to vēlaties redzēt? Tad arī dabūsiet! Nevajadzētu aizmirst, ka līdz ar PSRS sabrukumu arī Krievijas māksla sāka dzīvot pēc kapitālisma tirgus likumiem, kuros toni noteica nebūt ne paši krievi. Jāatzīmē arī, ka Kuļika atveidotais suns – nepieradināts, agresīvs, bīstams – bija vairāk Krievijas, nevis mājdzīvniekus lolojošo Rietumu produkts.
Summējoties vairākiem apstākļiem, krievu suņa starptautiskā ievērība bija likumsakarīga – lai gan tas vairāk izaicināja un mēdīja Rietumu stereotipus nekā apstiprināja. Oļegs Kuļiks ar aizrautību sekoja paša palaistā fantoma izraisītajām reakcijām. Viņš atceras, ka sākotnēji ārzemju kuratori tiešām aicināja suni piedalīties izstādēs kā eksotisku krievu dīvaini, palaikam jaucot mākslinieka un suņa uzņemšanai nepieciešamos apstākļus. Tomēr, pieaugot Kuļika starptautiskajai slavai, mainījās arī attieksme – Kuļiku sāka uzrunāt par "suņa kungu" un izdabāt viņa vēlmēm. Līdz beidzot ASV, kur Kuļiks suņa tēlā iejutās ne vairs publiskā telpā vai izstāžu zālē, bet speciāli izgatavotā krātiņā, kur bija iespējams ienākt arī skatītājiem, tie viņu nereti apkampa un samīļoja.
Mīlestība ar dzīvniekiem
Lai gan mākslinieka biogrāfijā bijis arī sevis meklējumu posms ar Austrumu mācību studijām un atgriešanās pavisam citā, ne vairs izaicinoša performera ampluā, viņa radīto tēlu galerijā nozīmīga vieta bijusi cilvēka un dabas kontroversiāliem salikumiem. Līdzās starptautiski konvertējamajam sunim un Rīgā atveidotajam putnam ar metāla knābi ir pat tik šokējošas akcijas kā galvas bāšana govs vagīnā (1991; modificētā veidā šī ideja bija izstādīta Venēcijas biennālē 1997. gadā) un piedalīšanās gaiļu cīņās (1997), skriešana ar zirgiem vai kopdzīve ar putniem un dzīvniekiem. Šajās akcijās sastopas dvēseles trauslums un fiziska mežonība.
Raksturīgs piemērs ir fotogrāfiju sērija Dabas muzejs jeb Jaunā paradīze (2000– 2001). Tajā redzams autors kopā ar modeli nodarbojamies ar seksu Zooloģijas muzejā. Viņš fotografējis šī akta atspīdumus muzeja vitrīnās, un attēlā erotiskie selfiji jaucas kopā ar dzīvnieku un putnu izbāzņiem. Atskatoties uz Kuļika daiļrades stikla sākumposmu un vēlāko ķermenisko provokāciju, jājautā – tiešām, kas paliek pēc reālām fiziskās eksistences kulminācijām? Atbilde nav performancei labvēlīga: tikai sastinguši atspulgi, sakaltuši izbāzņi muzeja vitrīnās.