Cilvēku dabā eksistē nežēlīga, kaut arī nemanāma likumsakarība — pārāk daudzus no mums visās nozīmēs radošās spējas atstāj ātrāk pirms fiziskā sabrukuma iestāšanās. Ir kāda vecuma robeža, aiz kuras seko garīga klīniskā nāve — cilvēks it kā bioloģiskajā nozīmē vēl ir dzīvs, taču viņa radošie avoti izsīkuši pilnīgi sausi. Tieši tālab jau vairumam saprātīgo ļautiņu kvēlākā vēlēšanās — lai Dievs dzīves norietā neatņem gaišu prātu. Lai talants un asa laikmeta oža nepamet ātrāk par bioloģiskā pulksteņa tikšķu apstāšanos (un tieši tas visbiežāk ar cilvēkiem mākslas aprindās notiek)! Tomēr ir cienījami sirmgalvji, kuri, par spīti tik daudzajiem priekšlaicīgi pamirušajiem "jaunajiem vecīšiem", tur vecās stiprās, nesaskaitāmās XX gadsimta kultūrrevolūcijas izturējušās dzīves skolas kanti un izrādās vitāla radošā jauneklīguma garanti — nu, kaut vai Pīters Bruks, Klints Īstvuds, Ēriks Romērs, Alēns Renē, Sidnijs Lūmets (kurš filmēšanas 60 gados savācis 50 Oskara nominācijas!), Žaks Rivets, Žans Liks Godārs (patiešām lielisku, provokatīvu interviju ar franču jaunā viļņa klasiķi piedāvā atdzimušā žurnāla Kino raksti svaigākais laidiens)... Viņi ir ne tikai stipri kā klintis, bet — ultramoderni mākslinieki.
Tomēr, ja nu runa te ir par konkrētām personālijām, tad pasaules kultūras cilvēku kopība gada nogalē atzīmēja divas jubilejas unikāliem cilvēkiem, jā, arī sava veida aizgājušā gadu simteņa kultūras "svētajām govīm", — slavenajam portugāļu kinorežisoram Manuelam di Oliveiram, kurš savos 99 gados joprojām uzņem filmas ar apbrīnojamu regularitāti (viņa Mūžīgā skaistule pērn pat tika pie Oskara nominācijas labākās ārzemju filmas statusā) un pavisam nesen — simt gadu slieksni pārkāpušajam brazīliešu arhitektam Oškaeram Nīmeieram, kurš, protams, starptautiski vairāk zināms ar ģermānisko Oskara vārdu. Tak savā Riodežaneiro dzīvoklī 11.stāvā, no kura paveras izcils skats uz dievišķo Kopakabanas pludmali, vai lidojošajam šķīvītim līdzīgajā paša projektētajā lauku mājā Casa das Canoas visi viņu mīlīgi sauc par senjoru Oškaeru.
Oškaers: simts dzelzsbetona vientulības gadu
Nīmeiers nudien ir ūnikums — kaut gan viņš slikti redz, joprojām zīmē katru dienu, jo "rokas jātrenē", turklāt zīmulis rokā nav vien tradicionāls ieradums un motoriska arhitekta rutīna: senjoram Oškaeram ir jāizpilda kārtējais klienta pasūtījums.
Šis cilvēks — XX gadsimta arhitektūras leģenda, prestižās Prickera prēmijas laureāts, puisis, ko aizgājušā gadsimta konstruktīvisma tēvs arhitektūrā, pats Lekorbizjē sauca par savu "rosīgo brazīliešu draugu", savos simt gados visā pasaulē — no Parīzes līdz Ņujorkai, no Tokijas līdz Braziljai, ir uzprojektējis 600 būves un turpina to darīt savā birojā! Iespējams, ir pasūtītāji, kas Nīmeieru izvēlas tāpēc, lai varētu palielīties — manu jauno māju projektēja XX gadsimta modernās, dzelzsbetona arhitektūras radītājs un Lekorbizjē laikabiedrs! Mākslinieks (jo arhitektūra ir arī māksla, ne tikai vide dzīvošanai), par kuru Francijas erudītākais kultūras ministrs Andrē Malro teica — Oskar, tavas projektētās kolonnas ir labākās kopš grieķu Partenona uzbūvēšanas.
Viņa plaši pazīstamie šedevri — baltam kosmiskam zirneklītim līdzīgās baznīcas Niterojā un Braziljā (1964), ANO mītne Ņujorkā, Francijas Komunistiskās partijas nams (80.gadi), 1991.gadā pasauli pārsteigušais Niterojas mūsdienu mākslas muzejs (Frenks Gērijs ar savām bleķa kastēm var pirkstus grauzt aiz skaudības). Nīmeieru par savu arhitektūras tēti sauc Zaha Hadida, un tas ir jo pārsteidzošāk, jo Hadida ir radikālas biomorfās — izplūstošās jeb dabas formu tēlniecības/arhitektūras apoloģēte, kamēr Nīmeiers ir tikpat radikāls konstruktīvisma celmlauzis, kura dievinātā plastmasa un betons, "noformēti" visai lakoniskās kosmiskās struktūrās, ir šķietami acīmredzams ideoloģisks pretnis "dabiskajai būvniecībai".
Un, protams, Nīmeiera galvenais projekts — vienlaikus leģendārā Brazīlijas prezidenta un tuva ģimenes drauga Žuselinu Kubičeka mūža sapnis — speciāli projektētā valsts jaunā galvaspilsēta Braziljā, pilsēta utopija ar grandiozo pili — Nacionālā kongresa ēku milzu lidostai līdzīgā Pilsētas laukuma centrā (salīdzinājumam — tieša, kaut mazāka ēkas kopija atrodas Maskavā un pazīstama kā SEP/Savstarpējās Ekonomiskās Padomes daudzstāvu "grāmatiņa"), nekad nepabeidzamais darbs, ko joprojām var uzskatīt par vienu no XX gs. inženiertehnikas un arhitektoniskās vīzijas pusrealizētiem "brīnumiem", kuru sāka celt 50.gados, bet kas joprojām atrodas tapšanas stadijā.
Nīmeiers ir cilvēks paradokss. Cēlies no ļoti turīgas ģimenes, ieguvis izcilu izglītību, studējis Parīzē un bijis uz tu ar visiem XX gadsimta pirmās puses mākslas avangarda personāžiem ("Pikaso es nevarēju ciest, viņš bija dikti skops, vienmēr muka no kroga, kad vajadzēja maksāt"), joprojām kūpina smalkus Kubas cigārus, gatavotus pēc speciāla pasūtījuma ("Fidels man šito netikumu iemācīja, nekādi nevaru atmest").
Komunists romantiķis
Kaut arī bērnībā pie puisēna Oškaeru gultiņas karājās Dievmātes bildīte un viņš pat darbnīcā nešķiras no pāvesta Jāņa Pāvila portreta, jo ir ticīgs katolis, Nīmeiers joprojām ir arī pārliecināts komunists, un joprojām viņam jau trīsdesmit gadus ir liegta iebraukšana ASV ("es jau kopš jaunības nevaru ciest naftas buržujus, nu, bet šitas Bušs ir draņķīgāks par suņa sūdu, tomēr šis idiots pasauli var iegrūst postā, jo viņam lētticīgie amerikāņi devuši varu") — pasakiet, kā lai šāds "konstantais princis" neizraisa sajūsmu, kad viņš, cigāru pakšķinādams, sarunājas ar savas simtgadu jubilejas izstāžu viesiem Parīzē un Maskavā, izmantodams satelīttelevīzijas sakaru tīklus?! Parīzei viņš atgādināja, lai kopj arī XX gadsimta "necilvēcīgās" kultūras mantojumu — Komunistu partijas namu pudurīti, jo "bez tās manas trakās mājas idejas jums nemaz nebūtu nedz Pompidū centra, nedz Jaunās pilsētas Parīzes ziemeļos" (domāts La Defance rajons – N.N.), maskaviešiem atgādināja, ka "žēl gan, ka izjuka PSRS — pasaules mēroga arhitektiem vajadzētu dzīvot tieši PSRS, jo tā ir neprātīgu sapņu zeme". Itālijai viņš varētu atgādināt, ka šīs valsts visvērtīgākā mākslas grāmatu izdevniecība Mondadori joprojām strādā viņa projektētajā ēkā — "redakcijā fabrikā". Un tā par visām 600 celtnēm, 48 baznīcas ieskaitot!
Viņa futūristiskā arhitektūra liek atcerēties Andreja Tarkovska filmu Solaris — lūk, tieši tādi ir Nīmeiera interjeri un telpas. Viņa Trīs varu laukuma projekta skaidrība un telpas lakoniskā lietderība aprēķināta līdz centimetram, kaut laukums ir gigantisks — tā taču nākotnes Brazilja! Pilsēta, ko Oskars ar draugu Žuselinu plānoja tuksnesī uzbūvēt piecu gadu laikā (patiesību sakot, šis superdārgais projekts prezidentam vēlāk maksāja amatu un Brazīliju iedzina pamatīgos parādos). Tādēļ nav jābrīnās, ka Oškaeru ir kvēls komunists — jo viņš ir tās retās sugas komunists, kam šis vārds nozīmē romantiskus ideālus par taisnīguma valsti. Šķiet, Dieva svētītajā paradīzē Brazīlijā domas par komunismu ir pilnīgi dabiskas.