200 darbi no muzeja krājuma LNMM izstāžu zālē Arsenāls apskatāmi līdz 7.septembrim
Latvijas mākslā sociālistiskā reālisma vēsture ir noslēgts periods. Taču mūsu mākslas zinātnē šī lauka izpētes procesā esam vēl tikai sākumā. Mums ir plašas un aizraujošas iespējas socreālismu apskatīt, gan iedziļinoties totalitāro valstu kultūru likumsakarībās, gan atsijājot vienkārši reālismu no socreālisma, kas, manuprāt, Latvijas mākslā būtu sevišķi svarīgi, gan uzlūkot to kā sava laikmeta filozofijas izteicēju.
Leģendu avots
Padomju laiku dzīve un māksla līdztekus nopietniem vēstures notikumiem šodien ir arī leģendu avots, kurās dažkārt traģiskais ar komisko iet roku rokā. Tādas ir Pāvila Glaudāna mītiskās derības ar latviešu māksliniekiem, viņa kompanjoniem iešņabotājiem. Derības tika slēgtas par to, ka Glaudāns nokārtos savas dabiskās vajadzības pie Josifa Visarionoviča pieminekļa Kirova parkā. Naktī, kad visi guļ, diversija arī notikusi. Tomēr padomju milicijas modrā acs pamanīja svētuma apgānīšanu. Galu galā derības izmaksājušas izsūtījumu. Savukārt 1953.gada kinožurnālā Padomju Latvija iemūžināti kadri, kad visa padomju valsts, sirēnām spalgi kaucot, 9.martā plkst.12 vienojās patiesā sēru brīdī. Latvijas darbaļaužu bēdāšanās bija nieks salīdzinājumā ar atvadīšanās laikā Maskavas Arodbiedrību nama Kolonnu zālē sabradātajiem vairākiem desmitiem cilvēku. "Tautu tēva" fenomens darbojās, nu visi negaidot bija kļuvuši par bāreņiem. Īsti laimīgs cilvēks taču var būt tikai ģimenē. Padomju ģimenē māte ir Dzimtene, tēvs Staļins — visi pārējie brāļi un māsas — laimīgie bērni. Mīts par laimi padomju valstī bija vitālākais visu citu mītu vidū. Jo laimīgs cilvēks vēlas būt vienmēr, lai kādā valstī un laikmetā arī dzīvotu. Kultūra bija viens no efektīgākajiem instrumentiem, lai, ietekmējot cilvēku apziņu, mainītu realitāti. Radītu mītisku, jauku, saulainu, varonīgu, heroisku dzīves ilūziju. Laimes pētnieki noskaidrojuši, ka cilvēku laimīgu dara nevis kaut kādu noteiktu apstākļu, bet vairāk gan viņa pārliecību kopums.
"Pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas visām cariskās Krievijas apspiestajām tautām pavērās netraucēts ceļš kultūras revolūcijas sākšanai. Kultūras revolūcija bija viens no lielākajiem sociālisma iekarojumiem.
Latviešu tauta šim vēsturiskajam ieguvumam pilnīgi varēja pievienoties tikai 1940.gadā, kad galīgi tika gāzta buržuāzijas kundzība un visu varu savās rokās saņēma paši darbaļaudis. Taču nodomus pārtrauca vācu fašistu iebrukums. Latvijā pabeigt kultūras revolūciju izdevās tikai pēc Padomju Savienības Lielā Tēvijas kara. Tās ātru un sekmīgu norisi veicināja ciešās saites ar citu brālīgo padomju republiku tautām, it īpaši krievu tautu, un tās lielās pieredzes pārņemšana. Padomju varas pastāvēšanas laikā latviešu tauta ir radījusi un turpina pilnveidot savu padomju sociālistisko kultūru un mākslu — sociālistisku pēc satura un nacionālu pēc formas." (Latviešu padomju glezniecība. Ievada autors Arturs Lapiņš. Rīga, 1961). Šīs padomju mākslas pamatnostādnes, es, būdama vidusskolniece un 1980.gadu sākumā šķirstot albumu, nekādi nespēju sasaistīt ar realitāti. Tomēr konceptuāla melu māksla bija jāapgūst ikvienam. Pēckara laikā tā bija vitāli nepieciešama, jo nopelnīt izsūtīšanu varēja par niekiem, taču 80.gados, kad uz Sibīriju nevienu vairs nesūtīja, joprojām eksistējošā un oficiāli skandētā komunisma ideoloģija izklausījās īpaši perversi. Tādos apstākļos esam dzīvojuši, un ikvienu, kas ilgāk sabijis padomju iekārtā, tā ietekmējusi. Tā ir traumatiska pagātne. Taču jaunajai paaudzei, kas interesējas un seko mākslas notikumiem tikai kopš deviņdesmitajiem, nācies galvenokārt redzēt pēdējās divās dekādēs vairāk izstādīto modernismu, kas nedrīkstēja tikt pētīts padomju laikos. Var rasties vienpusējs priekšstats, it kā arī padomju laikos Latvijā būtu dominējis mērens modernisms. Tā ir tikai daļa no patiesības. Otra daļa ir nevēlamā, noliegtā, nepopulārā sociālistiskā reālisma māksla. Politkorektā atturēšanās to cilāt ir šo laiku pašcenzūra. Tomēr pagājis pietiekami ilgs laiks, lai pie sociālistiskā reālisma mākslas atgrieztos ar pētniecisku interesi. Ceru arī, ka mākslinieki, kuri pielāgoja savu daiļradi oficiālajai ideoloģijai (un tā bija jādara visiem), to spēs uzlūkot bez aizkaitinājuma.
Otrā izstāde
Vēlēšanās līdzsvarot mūsu mākslas mantojuma izpētes virzienus ietekmējusi lēmumu izstādi no LNMM Arsenāla XX gs. otrās puses — XXI gs. kolekcijas veidot kā komunistiskās utopijas programmas mākslas izlasi. Izstāde Padomjzemes mitoloģija ir Latvijas XX gs. otrās puses mākslas eksponēšanas programmas otrā ekspozīcija. Iepriekšējā, kas Arsenālā bija aplūkojama 2005.gadā, rādīja 1945.—2005.gada mākslas darbus. Šajā programmā izvirzīts uzdevums no kolekcijas, kurā glabājas vairāk nekā 25 000 mākslas darbu, sistemātiski veidot apjomīgas ekspozīcijas, lai atklātībā būtu iespējams parādīt muzeja mitoloģiskajos pagrabos "no sabiedrības acīm slēptās vērtības". Tā ir lāpīšanās, gaidot no valsts investīcijām atkarīgo Arsenāla rekonstrukciju, pēc kuras sabiedrība beidzot iegūs savas mākslas mantojuma vairāk nekā pusgadsimta ekspozīciju.
Cik tad plaši vai šauri izstādē tiek aplūkots sociālistiskais reālisms, kura garajā mūžā bijušas vairākas attīstības fāzes? Kā vienīgā padomju mākslas daiļrades metode sociālistiskais reālisms tēlotājā mākslā tika noformulēts 1934.gadā PSRS I Rakstnieku kongresā. Līdz ar to 1917.gadā ar boļševiku revolūciju uzplaukusī kreisā māksla — krievu pēcrevolūcijas avangards, kas 20.gados ir visplašākā meklējumu laboratorija, tiek apturēta un pakļauta totalitāram diktātam. 80.gadu beigās krievu mākslas teorētiķu vidū iedegās strīds par krievu avangardu. Valdīja uzskats, ka avangards bija kļuvis par staļinisma upuri. Provokatīvais Boriss Groiss savā esejā Stils Staļins izteica pretēju pozīciju, ka Staļina kultūra pati ir politiski estētiska projekta avangards. Tomēr avangarda un socreālisma attiecību pētīšana nevar notikt bez kultūras procesa stadiju ievērošanas. Kreisais avangards revolucionārajā fāzē ir avangards, jo tam ir utopisks raksturs. Tāpat kā futūrisms fašistiskajā Itālijā, krievu avangards jūsmoja par "kultūras revolūcijas" dinamiku. Tomēr šī bija tikai procesa pirmā stadija (hronoloģiski arī Latvijā šajā laikā ir avangardiskākais periods). Tiklīdz socreālisma programma tiek dogmatiski definēta — nacionāls pēc formas, partijisks pēc satura — un notiek orientācija uz tādām retrospektīvām vērtībām kā tautiskums, klasicisms, monumentalitāte, mītiska hiperrealitāte, ne par kādu avangardu nav iespējams diskutēt. Parādās viennozīmīgas totalitārisma iezīmes, kas nebija svešas arī Latvijas mākslai 30.gados.
Māksla pieder tautai
1940.—1941.gada PSRS okupācijas periodā norit ārkārtīgi intensīvs darbs pie padomju varas kultūras institucionālā mehānisma izveides, taču mākslā pārmaiņas tik ātri neienāk, vienīgi J.R.Tillbergs pamanās uzgleznot Staļina portreju. Izstādi varam sākt ar 1945.gadu, kad jaunie uzdevumi ienāk Latvijas mākslas dzīvē visaptveroši. Īstais lūzums mākslas stilistikā redzams 1949.gadā —10 000 zemnieku ģimeņu deportāciju gadā. Pārmācības operācija arī māksliniekiem liek nepārprotami apjēgt, ko no viņiem prasa. Nedrošība, bailes, konformisms šajos gados sabiedrībā dzen dziļas saknes. Nu ne tikai zeme pārvērsta par kolhozu un pieder tautai, tagad arī māksla beidzot pa īstam pieder tautai, tā nolaižas no saviem augstumiem, cenšas būt cik vien iespējams saprotama — reālistiska un stāstoša. Sastopams vai nu peredvižņiku stāstošais reālisms, idealizēts klasicisms, pompozs akadēmisms, labākajā gadījumā impresionistisks reālisms vai kičs. Pēdējais kā masu kultūra atrada sevišķi labu augsni padomju mākslā, tā psiholoģiskais reālisms un sentimentalitāte aizkustināja, lika ticēt un smaidīt, taču savu skatītāju kičs vērtē ne kā domājošu būtni, drīzāk kā infantilu apmierinājuma meklētāju.
Staļina kulta atzīšana iezīmē socreālisma otrās, īstenās fāzes 1934. —1956.g. noslēgumu. Šis periods socreālisma mākslas interpretācijas jautājumu lokā rada vismazāk problēmu, stils ir gan ideoloģisks, gan reālistisks. Socreālisma stila norma — reālisms netiek nosargāts Hruščova atkušņa laikā, sākas tā sauktās socreālisma mutācijas. Arī skarbais stils rodas atkušņa laikā. Saglabājot ļoti svarīgus nosacījumus — monumentalitāti un heroismu, tas pilnībā atraujas no primitīvā, naturālā reālisma, piešķirot padomju personāžiem tēlainu vispārinājumu. Skarbais stils ir pirmie modernisma centieni oficiālajā mākslā.
Līdz ar atkusni "sociālistiskā reālisma" termins mākslā var tikt interpretēts ne obligāti "reālistiska māksla" pēc savas formas, bet obligāti "sociālistiska māksla" pēc sava satura. Reālistiskā forma visbiežāk sastopama XX gadsimta trīsdesmitajos piecdesmitajos; kā modernistiski stilizēts figuratīvisms tas redzams sešdesmitajos, savukārt sešdesmito otrajā pusē un septiņdesmitajos padomiskajā mākslā iestājas stagnācija, ko gribu nodēvēt par "padomju manierismu" — ārišķīgi pozējošas, teatrālas darba ainas, kurās forma iesprūdusi skarbā stila atdarināšanā, bet saturs tiek simulēts. Un visbeidzot tas arī nonāca pie fotoreālisma un postmodernisma izmantošanas. Interesanti, ko izdomā B.Groiss, atsaucoties uz to, ka socreālisms stilistiski neko jaunu neradīja, tikai izmantoja jau esošos — klasicismu, akadēmismu, reālismu — pats ir postmodernisms. Šī kārtējā provokatīvā tēze risina padomju mākslas attiecības ar rietumu mākslu. Veidojas paradoksāla situācija, kas padomju māksla, būdama bremzēta attīstībā, stāvējusi uz vietas, bet rietumi, tikmēr iziedami vienu ciklisku loku, septiņdesmitajos nonākuši turpat, kur joprojām kavējās padomju māksla. Jautājums — kurš kuram priekšā? Šodien uz padomju kultūru iespējams raudzīties no dažādiem skatpunktiem, tiek pieļauti visneparastākie diskursi sociālistiskā reālisma aplūkošanā, kas nebija iespējams pašos padomju laikos. Pēc PSRS sabrukuma visas postpadomju valstis nonāca situācijā, kad nācās radikāli pārskatīt tradicionālo pieeju padomju kultūrai. Mēs vienkārši novērsāmies, jo emocionāli nebijām tam gatavi (pēdējos 20 gados LNMM izstāžu zālē Arsenāls sarīkotas divas lielas izstādes: Padomju Latvijas tēlotāja māksla. 1944—1957; 1988, kurators Z.Konstants un Dzīves izjūta 60; 1999, kuratore V.Knāviņa), taču paši krievi, varētu teikt, uz sacensībām ķidāja savu mantojumu, neliegdami šo interesi arī ārzemniekiem, tādējādi radās virkne saistošu pētījumu.
Māksla ar mērķi
Izstādē Padomjzemes mitoloģija sociālistiskais reālisms tiek aplūkots kā politiski radīts mākslas virziens, kuram ir konkrēti noteikts galvenais mērķis — piedalīties komunisma celtniecībā. Sociālistiskais reālisms ir totalitāras valsts kultūras ideoloģija, kurā tiek attēlota ne jau reālā pasaule, bet gan mitoloģiski radītā, būtībā fiktīva, idealizēta pasaule. Vajadzēja ne jau reālismu, vajadzēja utopiju. Socreālisms tika radīts, lai noslēptu realitāti, radītu brīnišķīgu ilūziju, mītisku hiperrealitāti, kuru pasniegtu kā patiesību. Simbolu valoda radīja cilvēkiem priekšstatu par viņiem nozīmīgiem esamības jautājumiem. Mīts vienmēr vienkāršo īstenību, faktus, lai sakārtotu tos sistēmā, kas parasti tiek veidota melnbaltā pasaules skatījumā.
Padomju mītu sistēma bija visai pilnīga. Hierarhijas piramīdas virsotnē atradās sakrālās būtnes Ļeņins un Staļins. Savukārt svētā trīsvienība Ļeņins — Partija — Oktobris pārstāvēja mītu par valsts revolucionāro vēsturi. Varonīgo cīņu pagātne Latvijas mākslā izpaudās Kauguru nemieru, 1905.gada, Oktobra revolūcijas, Lielā Tēvijas kara sižetos. Nepārvērtējamu lomu latviešu sarkano strēlnieku mitoloģijas veidošanā ir ieguldījusi tieši māksla. Bez šī smagsvara padomju mitoloģijas loks nebūtu pilnīgs, tomēr galvenā vieta izstādē atvēlēta mītam par laimi, kuru izceļ kolektīva labklājība, darba prieks, auglība un bagātība. Monumentālie, pacilājošie, optimistiskie darbi var radīt nostalģiju pēc liela stila mākslas. Varbūt šodien "skaidrā kursa" trūkums arī izsauc šo nostalģiju. Bīstams simptoms. Tāpēc jo svarīgāk izcelt dienas gaismā un analizēt padomju mākslu, kas radusies vienīgo pareizo ideju vārdā, kura uzbūra brīnišķīgu ilūziju, mītisku realitāti, kurai ticēt bija iespējams tikai līdz zināmam brīdim.