Pēdējo trīs gadu laikā mākslinieks Atis Jākobsons radījis tādu kā cilvēku un priekšmetu portretējumu dienasgrāmatu, kurā ietverta skatīšanās jēga. Nekas netiek pateikts priekšā, jo pārlaicīgu emociju klātbūtnē vārdi nereti zaudē savu nozīmi. Šajā glezniecībā ietverts atgādinājums par būtisko, kas katram traktējams caur subjektīvo pieredzi. Jākobsona gleznotie cilvēki jeb būtnes dzīvo ārpus konteksta, viņus apņem transcendentāls miers un gaisma. Tēlu tiešums nav uzmācīgs, bet gan meklējošs un hipnotisks. Arī priekšmetu klusās dabas ir portretējošas. Still Life jeb Lēnā dzīve, kā to raksturojis pats Jākobsons, vedina domāt par noteiksmēm un simboliem, kurus ietver katrs gleznieciskais elements (ne tikai attēlotais vai iedomātais, bet arī materiāls un tā izmantojums). Gleznojot ziedus, Atis Jākobsons tiecies šos motīvus atbrīvot no asociatīvās banalitātes, parādot tos citā, garīgi izzinošā gaismā. Ziedus savos darbos viņš dēvē par emocionālo stāvokļu metaforām, savukārt dzejnieks Kārlis Vērdiņš šajos gleznojumos ietvertās augu formas ir nosaucis par dvēseles stāvokļu projekcijām. Lietu kompozīcijas spoguļo portretus un otrādāk – savstarpējā saikne ir nepārraujama.
Mākslinieks savus darbus raksturo: "Šie darbi nav tapuši, balstoties kādā konceptā, bet drīzāk, vadoties pēc intuīcijas, iekšējās balss un sajūtām. Tā ir vēlme caur gleznošanas procesu iepazīt vairāk cilvēku, portreta nianses, emocijas, tādā veidā pieskaroties savai iekšējai pasaulei. Portretējot citus, tas paralēli kļūst par pašportretu un satikšanos ar savu psiholoģisko pasauli. Man ir svarīgi, ka šie portreti nes sevī kaut ko pārlaicīgu – tie var būt radīti šodien vai pirms 300 gadiem. Man ir svarīgi attēlot pārlaicīgu pārdzīvojumu."
Par izstādes darbības vietu izvēlēta Padures muiža – 19. gadsimta klasicisma celtne, kas visu savu mūžu nodzīvojusi tās sākotnējā veidolā. Muižas oriģinālā arhitektūra un interjers simbolizē autentiskumu, tajā pašā laikā liekot uzdot jautājumu par to, kas vispār ir īstens. Vai fiziskā piederība telpai spēj noteikt mūsu patiesību? Māksliniekam dzīvojot uz vietas Padures muižā, apkārtējā telpa pārtop organiskā un iekļaujošā vidē. Vieta nekontekstualizē, bet kļūst par būtisku glezniecības turpinājumu. Telpa ir mākslas procesuālā pieredze un skatītājam tiek dota iespēja to vitāli sajust, caur priekšmetisko un glezniecisko pieredzi apjaušot sevi.
Atis Jākobsons dzimis 1985. gadā, šobrīd dzīvo un strādā Rīgā un Berlīnē. Kopš Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas maģistra studiju absolvēšanas 2010. gadā līdz šim brīdim radošā prakse balstījusies glezniecības tradīcijās, tomēr pēdējo piecu gadu laikā paralēli tam eksperimentējis arī ar citiem medijiem un izteiksmes formām – ogles zīmējumiem, skulptūrām, keramiku, telpiskām instalācijām, kā arī eksperimentiem ar skaņu. Jākobsona pašreizējā mākslas prakse ir dziļi saistīta ar garīgā mantojuma un arhetipu izpēti mūsdienu Rietumu kultūrās, vienlaikus pievēršoties arī Tālo un Tuvo Austrumu mītiem un mistikai. Tiecoties sasniegt absolūto – pirmatnējo noskaņu un idejas atveidu – Atis Jākobsons intelektuāli balansē starp personīgā un objektīvā attēlojumu. Nominēts Purvīša balvai 2012., 2015. un 2017. gadā.
Ata Jākobsona personālizstāde Padures muižā skatāma līdz 31. jūlijam katru dienu no plkst. 10.00 līdz 16.00 ar iepriekšēju pieteikšanos.