Pirms pieciem gadiem, kad Latvija slīga ekonomiskās krīzes diktētajā "jostu pievilkšanā", Rīgas mākslas telpā notika Arņa Balčus personālizstāde Amnēzija. Tajā tika eksponēta 12 lielformāta fotogrāfiju sērija ar tādu pašu nosaukumu. Izstādi papildināja katalogs, kurā Arnis runāja par "kolektīvo amnēziju – piespiedu vai brīvprātīgu atsevišķu atmiņu apspiešanu, kas tikusi praktizēta pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas –, gan lai noliegtu latviešu padomju identitāti, gan lai pārvarētu atkārtotas politiskās un ekonomiskās neveiksmes". Šī sērija ir iekļauta ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam. Ar ko šis cikls ir nozīmīgs, un kādus domāšanas potenciālus tajā iespējams atrast?
No personiskā uz sabiedrisko
Viena no iespējām, kā tuvoties mākslas darbam, ir caur autora biogrāfiju. Pirmā nozīmīgā Arņa sērija, kura tika pamanīta Latvijas mākslas vidē, bija Es, draugi, mīļākie un citi (personālizstāde Arsenāla Radošajā darbnīcā, 2004). Tajā Arnis bija fiksējis savas ikdienas, izklaides un intīmās dzīves ainas, kā arī ceļojumos ieraudzītas klusās dabas. Lai gan sērija iekļāvās laikmetīgās mākslas aktualitāšu lokā un papildināja citu autoru interesi par privāto telpu, tā pārējo vidū izcēlās ar dokumentalitāti, kurā ikdiena neizskatījās estetizēta. Šī fotogrāfijai piemītošā īpašība atsvaidzināja kopējo mākslas procesu, apliecinot arī paša medija potenciālu un ļaujot darbiem izrauties no specifiskās fotogrāfijas vides, kura pārsteidzošā kārtā joprojām bija (un vēl joprojām ir) saglabājusi savu daļu autonomijas. Ar to saskaras teju ikviens, kas izvēlas strādāt fotogrāfijas medijā.
Fotogrāfu vidū Arņa skatījums radīja viļņošanos, jo, neskatoties uz tematiskām līdzībām, viņa darbi izteikti kontrastēja ar iepriekšējās paaudzes darbiem. No vienas puses, Es, draugi, mīļākie un citi bija atrodami fotomākslas klasiķu Gunāra Bindes, Jāņa Kreicberga un citu iemīļotie akti, no otras – sērija balstījās ikdienas dzīves struktūrā līdzīgi kā 1980. gados ienākušo dokumentālistu Andreja Granta, Intas Rukas darbi. Tomēr Arņa atšķirību noteica izteikti nejaušā momentuzņēmumu estētika. Tajā nebija ne miņas no tehniskiem smalkumiem, ideālistiskas pietātes pret cilvēka ķermeni vai ikdienas metafizikas. Nejaušības raksturu motīvu izvēlē un estētikā vēl pastiprināja eksponēšanas paņēmiens, izstādē attēlus stiprinot pie sienas ar parastu līmlenti.
Arī vēlāk autors izmantoja personiskus motīvus inscenētu stāstu veidošanai. Sērijā Mūsdienu latvieši (2008), kura komentēja apjomīgo latviešu emigrēšanu uz Eiropas valstīm, Arni sastapām jau kā aktieri. Šoreiz viņš iedzīvināja jauna latviešu vīrieša ceļu no Pierīgas blokmājas uz darbu Londonā (kur, starp citu, studējot ir dzīvojis arī pats Arnis) un visbeidzot laulības ar kādu musulmanieti, kura nu jau kļuvusi par Latvijas pilsoni. Jāatceras, ka viesstrādnieka statuss, neskatoties uz smago fizisko darbu, Mūsdienu latviešu tapšanas laikā bija "izsišanās" zīme. Tomēr sērijas galvenais varonis nebūt nebija pozitīvs tēls. Tas iezīmēja emigrācijas sociālās sekas un veidoja jaunu "laimīgā aizbraucēja" stāsta variantu. Tā pavērsieni latviešu publikai likās gana provokatīvi, kas dozētās devās vispār ir raksturīga Arņa darbu iezīme. Vai tās būtu atklātās ainas Es, draugi, mīļākie un citi vai jau sociālkritiskas intonācijas Mūsdienu latviešos, Arnis Balčus fotogrāfijās mēdz nedaudz pārbaudīt skatītāja komforta zonu. Tomēr pārvirze no personisko vai privāto telpu apspēlējošiem darbiem uz sabiedriskus procesus skarošiem spilgti manifestējas tieši Amnēzijā.
Amnēzija pret nostalģiju
Kā Amnēzijas iedvesmas avotu un sākumu refleksijai par šo tēmu Arnis min nostalģiju. 2008. gadā, ceļojot pa Moldovu un sastopot tur bērnību atgādinošas liecības – sākot ar trīsstūra formas piena pakām un beidzot ar TV pārraidēm, kas ik vakaru raida 20 gadu vecas ziņas –, izdevies ceļot arī laikā. Saskaroties ar atpazīstamiem pagātnes dzīves elementiem, nācies atcerēties paša padomju bērnības pieredzi un sākt uzdot jautājumus, kā šis laiks tiek atainots šībrīža Latvijā? Te sekojusi konstatācija, ka padomju Latvijas identitāte vispār ir reprezentēta pārsteidzoši maz. Retajās reizēs, kad tas ticis darīts, lielākoties šis visnotaļ garais laikposms vērtēts vairāk negatīvi nekā pozitīvi. Politiskie, ekonomiskie zaudējumi prevalē kā iemesls Padomju Latvijas diskreditēšanai, taču tiek aizmirsts par tām sociālās sistēmas pusēm, kuras bijušas veiksmīgas, kā arī vienkāršo faktu, ka jebkuros apstākļos cilvēki ir dzīvojuši un ir pelnījuši būt redzami.
Jau veidojot sēriju Amnēzija, Arnis Balčus veica izpēti gan apkopojot vēsturisko vizuālo materiālu, gan meklējot padomju laika liecības un pēdas mūsdienu vidē. Tapa apjomīgs blogs (http://balcus.blogspot.com), kurā regulāri tika publicēti jaunākie atradumi no ceļojumiem pa postpadomju valstīm, arī Latvijas. Blogs iemantoja īpašu popularitāti, jo apkopoja aizmirstos, bet tomēr joprojām klātesošos padomju laika saukļus uz mājām, uzrakstus un plakātus, veikalu izkārtnes, publiskās telpas dekorus utt. Šīm liecībām piemita eksotiska pieskaņa, kā arī pārsteiguma moments. Tā saucamā ostalģija – nostalģisks skatījums uz padomju realitāti un tās priekšmetisko pasauli – 2009. gadā vēl nebija sasniegusi plašākas masas. Tagad to demonstrē krāmu tirgu popularitāte vai stilošana ar otro roku veikalos pirktām precēm.
Blogā apkopotās fiksācijas Amnēzijas tapšanā kalpoja jau konkrētu ainu sagatavošanai – gan kā iedvesmas avoti, gan palīgi vides inscenēšanai vai piemeklēšanai. Būtiska loma sērijā bija tipiskiem un raksturīgiem atribūtiem. Ikdienas priekšmeti visspēcīgāk rada asociācijas ar konkrētu laiku un ļauj vieglāk identificēties ar noteiktu vēstures nogriezni. Pārsteidzošs šķiet secinājums, ka lietas, kuras kādreiz bija tik pašsaprotamas un tādēļ arī mazsvarīgas (skolnieku formas, preču iepakojumi), šobrīd ir ļoti grūti atrast. Pat ja atsevišķi interjeru un publiskās vides fragmenti ar tipiskām padomju iezīmēm vēl ir saglabājušies, priekšmetiskā vide ir tā, kura, mainoties situācijai, visvieglāk un ātrāk tiek nomainīta kā nevērtīga.
Ilgstoša darba rezultātā tapa 12 sērijas attēli, kuros inscenētas ainas gan no padomju perioda, gan 90. gadu sākuma Latvijas iedzīvotāju ikdienas dzīves. Tie ir šķietami nejauši notikumi vai, kā saka pats Arnis, rituāli, kuros tomēr kondensējas plašāka laika atspulgs. Meiteņu brīvā laika pavadīšana, civilās aizsardzības mācības, obligātā piena glāze skolā vai nogarlaikojies milicis ceļmalā atsauc atmiņā gan personisko padomju pieredzi, gan iepriekš redzētus vizuālās kultūras (piemēram, filmu) piemērus. 1990. gadu sākumam raksturīgas ir ainas ar apģērba pirkšanu tirgū un koši ģērbtu meiteņu pāri Ikarus autobusā.
Tikai īslaicīgas fikcijas
Nostalģija kā Amnēzijas iedvesmas avots var maldīgi radīt priekšstatu par sērijas piesaisti paša autora pasaulei. Tomēr Arnis atsaucas uz reflektīvo nostalģiju, kuru padomju ikdienas dzīves pētniece Svetlana Boima pretstata restoratīvajai jeb pagātnes notikumu restaurējošai nostalģijai. "Manas rekonstrukcijas ir tikai īslaicīgas fikcijas, lai reflektētu par pagātni," saka Arnis Balčus. "Es necenšos atainot padomju režīmu vai slavināt sociālisma pozitīvismu, bet gan stāstīt, kā mēs un mūsu vecāki dzīvojām pirms ne tik ilga laika, tādējādi, veidojot saikni starp pagātni un šodienu, sekmēt identitātes kontinuitāti."
Sērijās Es, draugi, mīļākie un citi un Mūsdienu latvieši iezīmējas balansēšana uz personisko un fiktīvo stāstu robežas, savukārt Amnēzija ir neslēpta konstrukcija. Lai gan notikumu vietas ir dokumentāli precīzas, pašas situācijas ir manāmi inscenētas un figūras tajās ir sastingušas vai apstājušās tādā kā bezgaisa telpā. Tieši šī rekonstrukcijas distancētība, ko nav mēģināts uzdot par īstenību, bet gan par vienu no iespējamiem pagātnes interpretācijas variantiem, piešķir sērijai paliekošu politisku un sociālkritisku dimensiju. Sērijā līdzās jau esošajām varēja tikt uzvestas arī citas ainas, bet tam nav lielas nozīmes. Svarīgākais ir – ko un kā par tām mēs domājam? Amnēzija kalpo kā sākuma punkts pagātnes notikumu pārvērtēšanai.
Labam mākslas darbam piemīt ne tikai precīza un profesionāla formālā valoda un spēja rezonēt aktuālos dzīves procesus. Tā nozīmi plašākā mākslas vēstures laukā nodrošina atvērtība nākotnes interpretācijām. Pats Arnis Balčus skaidro, ka sērijā viņš inscenējis "dažādus rituālus, kas sociālo un politisko pārmaiņu rezultātā ir izzuduši no mūsdienu ikdienas". Pārsteidzošā kārtā Amnēzija spēj komentēt šībrīža aktuālos ģeopolitiskos, ekonomiskos un sociālos procesus, caur pagātnes notikumu rekonstrukcijām apliecinot saukli "viss jau ir bijis". Darbs ar puisīti ēdnīcā pie obligātās piena glāzes atdzīvojas mūsdienu skolu akcijās par veselīgu dzīvesveidu, skolēniem ik dienas piešķirot augļu vai tā paša piena devu. Ja arī mums ir iespēja skatīties televīziju kaut visas 24 stundas diennaktī un nav jāgaida raidīšanas sākuma laiks pie mūzikas un krāsu skalas, nav mazinājusies tās milzīgā ietekme uz sabiedrisko domu.
Amnēzija uzrāda pagātnes notikumu nozīmību un to, cik vērtīgi ir par pagājušo runāt un to iekļaut – nevis izstumt – aktuālajā dzīves telpā. Pašlaik ar laika distanci var ievērot, ka tā iekļaujas kopējā pagātnes naratīvu pārrakstīšanas procesā, kas skar humanitārās un sociālās zinātnes. Ieguvums ir spēja ne tikai mainīt skatījumu uz pagātnes notikumiem, bet labāk izprast esošo atrašanās punktu un modelēt nākotnes perspektīvas. Ja tiekam galā ar amnēziju, iegūstam ne tikai pagātni, bet arī nākotni.