Paldies!

Es apbrīnoju Jūsu izturību un gribasspēku. Paldies Dievam, tas latviešu tautā ir dzīvs un netiks uzvarēts.Latvieši, kas nesalūza, piecdesmit gadu padomju okupācijā, taču neļaus mūsu atjaunoto neatkarīgo valsti izzagušajiem oligarhiem panākt kontrolētas Putina parauga „demokrātijas” un varas nesodāmības iedibināšanu.Valdošā koalīcija balsojumā savu panāca – par Vēlēšanu likuma, Partiju finansēšanas likuma  un Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma pārkāpumiem sodītās partijas izrēķinājās ar savu sodītāju. Loskutovu atlaida.Vai šī bija Pirra uzvara? Jā. Vai bija iespējams cits balsojuma iznākums. Šoreiz laikam nē. To prasīja elementāra varas partiju izdzīvošanas loģika. Pretējā gadījumā, droši vien, nekavējoties sāktos straujš valdošās koalīcijas sabrukuma process. Tāpēc neapskaužu tos TP, ZZS, LPP/LC, TB/LNNK deputātus, kas par spīti savai (es ceru) pārliecībai nobalsoja tā, kā to prasīja saimnieki un pašsaglabāšanās instinkts. Brīnums nenotika.Esmu pārliecināts, ka Saeimas pieņemtais lēmums ir prettiesisks un, ja Aleksejs Loskutovs nepieļaus procesuālas kļūdas, aizstāvot savas tiesības tiesā, viņš tiesiskā ceļā panāks šī lēmuma atcelšanu. Šo pārliecību centos argumentēt Saeimas debatēs.Šeit turpinājumā pievienoju savas uzrunas argumentu daļu. Atvainojos nepacietīgiem lasītājiem – tā ir gara.Šodienas Saeimas lēmums par KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova atbrīvošanu no amata būs administratīvs akts, jo atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1. pantam lēmums par amatpersonas tiesiskā statusa izbeigšanu ir administratīvs akts. Biroja priekšnieks nav politiska amatpersona, tādēļ jebkura politiski motivēta argumentācija šeit ir nevietā, un Saeimas lēmumam ir jāpiemīt visiem tiem administratīvā akta atribūtiem, ko pieprasa likums. Arī Saeima var izdot administratīvus aktus. To apraksta likuma Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā 11. pants. Administratīvā tiesnese Ābele savā 27. jūnija nolēmumā ir atzinusi, ka Ministru Kabineta lēmums par Alekseju Loskutovu ir starplēmums. Tātad administratīvais akts būs Saeimas balsojuma rezultātā pieņemtais lēmums. Šis lēmumprojekts skar Loskutova kunga cilvēktiesības. Nepolitiskā amatā ieceļ, vadoties no dažādiem apsvērumiem, taču atlaist no tā drīkst tikai  tiesisku, ne politisku apsvērumu dēļ. Pieņemot administratīvo aktu, konstitucionālam orgānam jāievēro likumos paredzētie, tajā skaitā Administratīvā procesa likumā paredzētie pienākumi.Deputātu pienākums šoreiz ir lemt, vadoties tikai no tiesiskiem apsvērumiem, nevis no tiesiskiem un politiskiem, kā parasti.Turpinājumā gribu argumentēt, ka juridiskais pamatojums šim lēmumprojektam ir nepietiekams. Vēl vakar, 28. jūnijā lēmumprojekts nebija iekļauts Saeimas dienaskārtībā. Deputātiem nav bijis pietiekami laika iepazīties ar lietu. Dokumentu ir maz, tie nerada deputātiem pilnīgu priekšstatu. Tātad mūsu iespējas pieņemt kvalificētu lēmumu, kurā, esot pietiekami informēti, mēs varētu lemt par tā lietderību, līdzinās nullei. Proti, no esošiem dokumentiem nevaram kvalitatīvi izspriest jautājumu. Savus iebildumus pret iespēju pieņemt šo lēmumu grupēšu trīs kopās. Pirmā attiecas uz  interešu konfliktu. Otrā saistās ar nopietna pārkāpuma trūkumu un izvērtējumu neesamību par biroja priekšnieka darbu kopumā. Trešā saistās ar to, ka šī lēmumprojekta virzības gaitā vērojami pārkāpumi.Pirmkārt, par interešu konfliktu. Lai cik labi būtu pamatots lēmums, tas  uzskatāms par prettiesiski pieņemtu, ja tā pieņēmējs atrodas interešu konflikta situācijā. Ja pieņēmējs ir interešu konfliktā, tad tas vien ir iemesls, lai tiesa atceltu šādu lēmumu. Noteikti ir apšaubāma izmeklēšanas komisijas locekļa ministra V.Veldres neitralitāte, ja taisnība, ka KNAB pārbauda viņa biroja vadītāju J.Dzanuškānu. Tāpat nav šaubu, ka var tikt apšaubīta to Saeimas deputātu objektivitāte, pret kuriem KNAB pieņēmis negatīvus lēmumus. Līdz ar to būtu jālūdz sēdes pārtraukums, lai Mandātu un ētikas komisija varētu identificēt šos deputātus. Šo kolēģu piedalīšanās balsojumā ir automātisks pamats lēmuma atcelšanai. Otrkārt, no lietā esošajiem materiāliem nav saprotams, kādu likumpārkāpumu ir izdarījis Loskutovs. Nozagti lietiskie pierādījumi. Kāpēc – nav zināms. Motivācija – nezināma. Loskutovs pats ir atklājis šo noziegumu. Risks, ka  kāds ko nozags, ir visur, jebkurā iestādē.  Jautājums – vai priekšniekam ir bijuši likumpārkāpumi, turklāt tādi, kas, samērojot ar kopumā labi veikto darbu, ir pamats atbrīvošanai. Samērojuma šai lietā vispār nav. Priekšnieka rīcība nav salīdzināta ne ar Muitas kriminālpārvaldes,   ne policijas, vai valsts aģentūras Materiālās rezerves  vadītāju rīcību. Līdz ar to pārkāpts Administratīvā procesa likuma 6. pantā nostiprinātais vienlīdzības princips. Saeimas deputāti šobrīd nevērtē arī APL 65. pantā  paredzēto izdošanas lietderību, jo mums nav informācijas, nemaz nerunājot par to, ka mēs atbilstoši šī likuma 66. pantam spriestu par nepieciešamību, piemērotību, vajadzību un atbilstību, jo ne Ministru Kabineta iesniegtajos materiālos, ne lēmumprojektā šādu ziņu nav.No lietas neizriet, kādēļ par risku nenovēršanu ir atbildīgs biroja priekšnieks, nevis iekšlietu ministrs vai premjers. Vienīgais nopietnais pārmetums, ko uzrāda komisija, ir instrukcijas neizdošana – par 2005.gada Ministru kabineta noteikumu Nr.726 Noteikumi par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu 2. punkta piemērošanu. Taču  nav pierādīts, ka biroja priekšniekam šī instrukcija jāizdod, ka izdošana novērstu noziegumu.  Lietiskie pierādījumi kriminālprocesuālās darbībās ir, gan policijā, gan Muitas kriminālpārvaldē. Tātad normatīvs, kā tie glabājami, izdodams visām šīm iestādēm kopīgs. To, ka šādas instrukcijas nav, vairākus gadus zināja gan tieslietu ministri, gan Ministru prezidenti, taču neuzdeva šādu instrukciju izdot. Ja Valsts kontrole un Ministru prezidents šīs instrukcijas neesamību nepārmet, tad Loskutovam ir tiesiskā paļāvība uz administratīvo praksi, ka iestādes pārraugs akceptē šādas instrukcijas neesamību. Viennozīmīgi skaidrs, ka, vērtējot priekšnieka atbildību, pieļautas juridiskas kļūdas. To apliecina acīmredzamas paviršības, kuras pamanīju atzinumā pārmetumu sarakstā. Piemēram, 10. lpp. rakstīts, ka priekšnieks nepildīja Valsts pārvaldes iekārtas likuma 72. panta trešās daļas prasības. Trešā daļa paredz, ka  iekšējiem normatīvajiem aktiem jābūt tiesiskiem, taču nekur atzinumā nav konstatēts, ka kāds iekšējais normatīvais akts būtu prettiesisks. Visbeidzot esot pārkāpta Iekšēja audita likuma 1. panta otrā daļa. Bet šajā pantā vispār nav otrās daļas.Treškārt, lēmumprojekta virzības gaitā un formā, ir bijuši būtiski pārkāpumi. Piemēram, vērtējot ātrumu, kādā notika atbilstības ieņemamam amatam izvērtēšana, neuzrādot konkrētus inkriminētos pārkāpumus pirms  izmeklēšanas uzsākšanas, redzams, ka ir pārkāptas APL 62. pantā norādītās tiesības uz viedokļa noskaidrošanu un argumentu izvērtēšanu. Proti, izmeklēšanas atzinums ir sasteigts, tapis dažās dienās no 12. līdz 17. jūnijam. Termiņi viedokļa sniegšanai  ir absurdi, piemēram, komisijas vadītāja vēstuli kur pirmoreiz uzrādīts, ko komisija izvērtē, Loskutovs saņēmis tikai 17. jūnijā pl.16:22, kad  paskaidrojumu sniegšanas laiks ir pl.18:00. Pieejamajos materiālos nav atspoguļots ne Loskutova komisijai iesniegto, ne pausto argumentu izvērtējums, kā paredz APL 62. pants.  NAV administratīvā akta obligāto sastāvdaļu, ko paredz likuma 67. Pants.Iepriekš teiktais liecina, ka pieņemamais lēmums ir pēc sava satura pretrunā ar tiesību normām, Tiesai tas būtu jāatceļ kā pirmšķietami prettiesisks. Likums paredz nelabvēlīga administratīvā akta automātisku spēkā neesamību, ja tajā nav piemēroto tiesību normu uzskaitījuma. Šis ir tas gadījums.Bēdīgi, ja tiesai būs jālabo likumdevēju pieļautās nelikumības, jāpiedzen zaudējumu atlīdzība no vainīgajiem par prettiesiska administratīvā akta izdošanu.