Te ir runa par trim lietām. Pirmā ir Šlesera visatļautības sajūta. Viņš ir pagalam nelāgs piemērs par to, kas notiek, ja valsts politikā sākas milzīga šeptēšanās un "savējo" sargāšana. Latvijas pasts ir novests līdz bankrota robežai, Eiropas komisija apsver tiesvedību jautājumā par atlaidēm Rīgas lidostā, ministrs ir gatavs ignorēt pilnīgi visus, kas norāda, ka gluži patvaļīgi viņš tomēr nedrīkst rīkoties ... un vienalga viņš joprojām ir ministrs Latvijas Republikas valdībā! Turklāt tad, kad lopu dakteris aizsardzības ministrs izpļāpājās par Latvijas bruņoto spēku negatavību misijai Afganistānā, tad gan premjerministrs viņu sarāja, bet kā nu ies cilvēks bārt politikāni, kuram viņš pats ir pārdevies? Skumji.
Otrkārt, tēvzemiešu līderim Robertam Zīlem ir absolūti taisnība, ka starptautiskā investoru pasaule visticamāk ar lielu neizpratni uzlūko valdības ampelēšanos jautājumā par Lattelecom. Šis "rasols", kā to šodien pareizi nosaucis laikraksts Dienas Bizness, turpinās jau gadu un ilgāk. Kā Šlesera piepešais paziņojums saskan ar Godmaņa atkārtotajiem paziņojumiem par to, ka jā, jā, valdība pat ļoti grib, lai amerikāņu firma Blackstone nopērk valsts kapitāldaļas uzņēmumā Lattelecom? Kā Blackstone to saprast? Viss, cauri? Sarunas vairs nebūs? Blackstone tomēr nav kaut kāds kakta kantoris. Vēlreiz skumji.
Un treškārt, ko tad traktoriskais kombains Šlesers ir izvēlējies par "valdībai tuvāko" investoru? Tas ir Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs -- tas pats, kura vārds ir visnotaļ skaļi izskanējis digitālās televīzijas skandāla kontekstā. Tajā ir vienkārši prātam neaptveramā situācija, ka piepeši nevar sameklēt nevienu krāpniecības upuri, jo LVRTC kaut kā pamanījās potenciālo upuri, Digitālo Latvijas radio un televīzijas centru, vienkārši nolikvidēt. Un nu LVRTC un arī Šlesera vadītā Satiksmes ministrija dikti taisnojas, ka nē, nu nekādīgi DLRTC saistības nevar uzņemties. Acīmredzot kādam ir ļoti svarīgi, lai digitalizācijas skandālā iesaistītie cilvēki tomēr netiktu tiesāti. Interesanti, kāpēc?
Kārtējo reizi te ir lieta, kura smird pa gabalu. Premjerministram būtu pilnīgi skaidri jāpasaka, ko tad īsti valsts šajā lietā taisās darīt. Ja pasaulei demonstrēt, ka īpašumu nacionalizācija ir šīs valdības darba stils, tad OK un ar visām no tā izrietošajām sekām. Ja censties demonstrēt, ka investīciju jautājumi mūsu valstī tomēr netiek risināti gluži stihiski un ņigu ņegu, tad tā arī vajadzētu pateikt un to arī vajadzētu pierādīt.
Jauku visiem dienu.