Es atkritumus pirmo reizi ļoti apzinīgi un ar prieku sāku šķirot, nonākot Ņujorkā. Ar prieku tādēļ, ka līdz tam mani vienmēr nodarbināja doma, kā lietderīgāk izmantot milzīgo atkritumu kalnus. Un te nu bija mana iespēja ieguldīt savu artavu tīras vides veidošanā.
Tajā laikā Ņujorkā bija noteikta sistēma, kādi atkritumi šķirojami kādas krāsas maisos un kurās dienās izliekami uz ielas. Neviens neko nepiemaksāja, un arī noteikto krāsu plastmasas maisi bija jāpērk pašiem par savu naudu. Par nepareizi sašķirotiem atkritumiem vai nelaikā uz ielas izliktiem maisiem varēja dabūt maksāt bargu soda naudu.
Soda naudu Ņujorkā varēja dabūt maksāt arī par sava suņa nesavāktajiem mēsliem vai baložu barošanu nevietā. Nezinu, cik bieži pārkāpēji tika sodīti, bet draudīgas plāksnītes ar ievērojamiem sodiem karājās daudzviet. Tādēļ saimniekus vai algotos suņu pastaigā vedējus, kuri savāca aiz dzīvniekiem atstātās čupiņas, gan nācās redzēt ik dienas. Arī viņiem neviens nepiemaksāja par plastmasas maisiņiem, ar ko suņu mēsli tika savākti. Lieki piebilst, ka ielas Ņujorkā šajā ziņā ir daudz tīrākas nekā Rīgā.
Atgriežoties Rīgā, savas mājas pagalmā Rīgas centrā katru dienu iznāk iet garām suņu mēsliem, ko pie pašām parādes durvīm atstāj no dzīvokļa šaurības izsprukušie, ļoti nocietušies kustoņi. Tā arī neesmu tikusi skaidrībā, vai tiešām suņu saimniekiem īpašu gandarījumu sagādā ikdienā staigāt garām sava suņa atstātajiem mēsliem. Man tas noteikti nesagādā gandarījumu, taču, šķiet, daudz ko izsaka par mūsu sabiedrību. Ne reizi vien esmu dzirdējusi no cilvēkiem Rīgā, ka suņu mēslus jau varētu savākt, ja vien pašvaldība nodrošinātu īpašus maisiņus parkos.
Es tiešām nesaprotu, kādēļ kādam kaut kas jānodrošina, jāapmaksā vai jāpiemaksā. Ieviešot pudeļu nodošanas par atlīdzību sistēmu mēs varbūt padarīsim tīrāku kādu parku, taču vairosim sabiedrībā apziņu, ka pašam pēc sevis nekas nav jāsavāc un ka pats neesi ne par ko atbildīgs šajā pasaulē. Tā mēs nekad pie sociāli atbildīgas sabiedrības netiksim.