Proti, vairākās vietās intervijā diezgan tiešā tekstā I.Godmanis tā kā norādīja, ka aizņemties naudu no bankas, nav tas labākais, ko vajadzētu darīt. Ka tie cilvēki tā īsti neapzinās risku, ko uzņemas. Pats viņš atzina, ka naudu neesot aizņēmies. Tā izskatās pēc viņa dzīves filosofijas, un tā tas arī varētu būt, ja vien viņš nebūtu valdības vadītājs, kura teiktajam un darītajam ir tik liels svars. Droši vien, ka pašam Godmanim ir paveicies, ja nav bijis jāņem kredīts nedz dzīvokļa pirkšanai, nedz līzings auto iegādei. Taču ne jau visiem tā veicas.
Daudzi no manas paaudzes (kas gan ir atšķirīga vecuma ziņā no Godmaņa ar tīksmi piesauktās viņa un Zatlera paaudzes) ir cauri juku laikiem izgājuši ar gana labu izglītību, darbu, bet bez zināma drošības spilvena – vecāku nodrošinātas mājvietas. Jo bieži paši vecāki denacionalizācijas un īpašumu pārdales ceļā ir palikuši bez savas pajumtes. Vai arī joprojām mitinās padomju laika superšaurajos miteklīšos.
Tā nav bijis agrāk un tā nebūs arī vēlāk, jo mūsu bērniem jau būs ielikts lielāks pamats dzīvē – tagad mūsu par kredītiem pirktie mājokļi. Taču par tiem kādam ir jāmaksā, un to arī darām mēs. Ne jau mēs to sava prieka pēc darām, jo gan jau zinātu, kur notērēt to naudu, kas tagad aiziet ikmēneša kredītmaksājumos.
Mēs sakožam zobus un maksājam, jo zinām, kādēļ. Tādēļ, lai mūsu bērniem būtu vieglāka dzīve nekā mums. Kredīts savā ziņā ir arī attīstību dzenošs spēks, jo, uzņemoties naudas saistības, cilvēks ir motivēts strādāt labāk, pelnīt vairāk, kāpt straujāk pa karjeras kāpnēm. Un galu galā sanāk arī vairāk maksāt nodokļos valstij. Naudas aizņemšanās un ieguldīšana attīstībā (cilvēka cienīgs mājoklis pēc būtības arī ir attīstība) ir bijis ekonomikas dzinulis gadu simtiem, ja ne tūkstošiem pasaulē.
Tieši tādēļ man dīvaina liekas premjera attieksme. Ja pa starpu gadās kāds, kurš nav aprēķinājis savas iespējas kredīta ņemšanā, tādēļ jau pārējie nav vainīgi.