Es nebūt negribu žēloties, ka man būtu grūta dzīve. Tieši otrādi, kopš vakaros esmu sākusi doties kājām mājās, uzlabojusies gan veselība, gan nervu sistēma, jo nav jānīkst iestrēgušā autobusā, nervozējot, vai bērnudārzs jau tikmēr nebūs slēgts. Atturoties no auto lietošanas darba dienā, nevairoju arī izplūdes gāzes pilsētā un lieki nededzinu izsīkstošos naftas krājumus. Arī iepirkšanos piemājas veikaliņos tā vietā, lai ar mašīnu dzītos uz lielveikalu, es neuzskatu par īpašu luksusu. Auto izmantojam praktiski tikai nedēļas nogalēs, kad dodamies pie maniem laukos mītošajiem vecākiem. Vecāku apciemošana laikam gan arī nav luksuss, bet dzīves nepieciešamība un patīkams pienākums. Tiktāl par manu pieredzi.
Iespējams, ka tā ir mana vaina, ka no manis rakstītā tā arī nekļuva skaidrs, ka man rūp tas, kā pilsētas vadība un lielie plānotāji attiecas pret mazo cilvēciņu, pilsētas iedzīvotāju. Un nav jau svarīgi, vai tas ir centra, Pļavnieku vai Ķengaraga iedzīvotājs. Visiem vienādi ir tiesības no pilsētas sagaidīt rūpes par to, lai cilvēki varētu šajā pilsētā dzīvot cilvēka cienīgos apstākļos. Auto mūsdienās sen vairs nav luksusa lieta.
Arī problēma ar maksas autostāvvietām skar ne tikai centra iedzīvotājus, šorīt noskaidroju sarunā ar kādu kolēģi, jo stāvvieta Ķengaragā, kur viņš tur savu spēkratu, arī kļuvusi uz pusi mazāka, atdodot vietu kādai jaunai būvei.
Es biju arī neprecīza vakar teikdama, ka ne jau visi var samaksāt cenas, ko prasa par stāvvietu jaunajos projektos. Patiesībā, pat ja es būtu ar mieru savilkt jostu un maksāt, man jau tāda iespēja netiek dota, jo jaunajās būvēs, kas top vietās, kur līdz šim bijušas stāvvietas, vietas apkārtnes iedzīvotājiem netiek paredzētas.
Tas man atsauc atmiņā kāda uzņēmēja, kuram ir pieredze ar būvniecību Rīgā un Vīnē, stāstīto. Viņš priecājās, ka Rīgā gan ir viegli būvēt, bliez tik augšā, pašvaldība nekādus nosacījumus neuzliek. Kamēr Vīnē, būvējot ko jaunu, esot jāizpilda virkne pašvaldības uzlikto nosacījumu pilsētas infrastruktūras pilnveidošanai.
Un es negribu atteikties no domas, ka pilsēta tomēr ir sociālā sistēma ar noteiktu atbildību pret saviem iemītniekiem, nevis uzņēmums ar vienu mērķi — gūt maksimāli lielu peļņu, neraugoties ne uz ko. Pilsētai ir atbildība līdzsvarot savu iedzīvotāju (jā, jā, jā, arī vienlaikus nodokļu maksātāju un pilsētas uzturētāju) intereses ar uzņēmēju interesēm un pilsētas līdzsvarotu attīstību. Citādi sanāk, ka pilsēta ne vien nerūpējas par dzīvē mazāk veiksmīgiem cilvēkiem, bet izspiež no pilsētas arī tos, kas pat būtu gatavi maksāt par citās pilsētās un valstīs par elementārām uzskatītām ikdienas dzīves ērtībām. Vai tādu «gatavu Rīgu» gribam redzēt?
P.S. Un vēl, kāds komentārā pie bloga ieraksta bija arī norādījis, ka rakstīt par šādām tēmām nu nav žurnālista darba cienīgi. Es gribētu atbildēt, ka žurnālista cienīgi ir rakstīt un cīnīties par jebkuru tēmu, kas ir sabiedrībai svarīgi un cilvēka dzīves kvalitātei būtiski. Pieredze rāda, ka diemžēl elementāras sadzīves problēmas par atkritumu konteineru novietošanu un citām šķietami tikpat triviālām lietām cilvēkiem izdodas atrisināt tikai pēc žurnālistu iesaistīšanās. Arī tāds ir mūsu darbs, un es par to nekaunos, drīzāk lepojos.