Tas, protams, neņem vērā iespēju, ka Saeimai netīk neviens no oficiāli izvirzītajiem kandidātiem un tāpēc pēdējā brīdī tomēr tiek piemeklēts kāds cits. Tieši tā par prezidentu kļuva Vaira Vīķe-Freiberga. Tiesa, nevar tik daudz runāt par to, kas Saeimai patīk vai nepatīk, drīzāk ir jārunā par spēku samēru valsts parlamentā. 1999. gadā pie teikšanas bija 7. Saeima, tajā spēku samērs bija visnotaļ sašķelts. Turklāt divi partiju izvirzītie kandidāti -- Anatolijs Gorbunovs no Latvijas ceļa un Raimonds Pauls no Jaunās partijas -- īpaši par prezidentu kļūt nemaz nevēlējās. Pēc vairākkārtējas balsošanas vienīgais atlikušais kandidāts bija R. Pauls, tajā brīdī viņš no tālākas kandidēšanas atteicās, un tad Saeimas zālē Vairu Vīķi-Freibergu ieveda LSDSP vadītājs Juris Bojārs.
Taču 1999. gadā sabiedrībai bija plašas iespējas izvērtēt visus pārējos kandidātus, savukārt šoreiz Aigara Kalvīša varas vertikālē veidotā valdība lika manīt, ka kandidātus sabiedrības vērtējumam nepakļaus, viens vadošs politikānis pateica, ka kandidāts jau zināms, bet uzvārds tikšot turēts "atvilktnē". Ar valsts augstāko amatpersonu tā rīkoties tomēr nedrīkst, un labi, ka vara šķiet to saprotam.
Tomēr mulsina tas, cik atklāti prezidenta vēlēšanas tiek pakļautas tai pašai politikāņu konjunktūrai, plaši tiek spriests, ka Tautas partijai ir premjera amats, zaļajiem zemniekiem ir Saeimas priekšsēdētāja amats, tā prezidenta amatu varētu piešķirt LPP/LC vai TB/LNNK. Citiem vārdiem sakot, svarīgas ir nevis nākamā prezidenta kvalitātes, bet gan politiskā piederība. Gan Gunta Ulmaņa, gan Vairas Vīķes-Freibergas laikā esam pieraduši pie apolitiskiem prezidentiem, pirmais, tiesa, bija ZZS biedrs, bet no partijas izstājās kolīdz nonāca Rīgas pilī. Patlaban partijas tik ļoti ir demonstrējušas to, ka valsts un sabiedrības intereses tām ir absolūti pie vienas kājas, ka tīri, bail, kurš tad galu galā no tās "atvilktnes" iznirs, ja arī tas notiks divus mēnešus pirms vēlēšanām. Janvārī Ainars Šlesers teica, ka nākamais prezidents tonedēl piedalījās Saeimas sēdē. Ceru, ka partijas tomēr ir gatavas nākamo prezidentu meklēt arī ārpus parlamenta aprindām, lai šaubu par šī ļoti svarīgā amata politizēšanu nebūtu (protams, ja vien Šleseram padomā nebija amatam noteikti piemērotā Sandra Kalniete). Simts \'gudrās\' galvas nemaz tik gudras nav, lai pieņemtu, ka tikai to starpā ir prezidenta amatam cienīgas personas. Kandidāti ir arī ārpus Saeimas sienām -- ceru, ka partijas aplūkos arī tos.