Iespējams, ka visās šajās versijās ir daļa patiesības, tomēr šajā rakstā es gribēju pievērst uzmanību vienam citam aspektam - par partijas iekšējo demokrātiju. Šim jautājumam, manuprāt, būs liela loma partijas turpmākajā attīstībā.
Savas darbības laikā "Jaunais laiks" ir pakāpeniski attīstījis partijas iekšējo demokrātiju un lepojas, ka ir partija, kas uzklausa savu partijas biedru domas. "Jaunajam laikam", atšķirībā no oligarhu kontrolētajām partijām, nav "saimnieka", kas Saeimas un pašvaldību deputātiem liek paklausīgi balsot oligarhu interesēs, bet partijas kongresam nodiktē, kuri "lielākie kretīni" ievēlami kurā amatā. Tāpēc "Jaunā laika" Saeimas frakcijā notiek diskusijas par dažādiem jautājumiem un deputātu paustie viedokļi vienmēr nav 100% identiski, bet amatpersonu vēlēšanas partijas kongresos notiek reālas sacensības gaisotnē. Tas arī ir iemesls reizēm dzirdamajām runām, ka neesot skaidrs, ar ko "Jaunajā laikā" runāt. Jā, nav viena "saimnieka", ar kuru ātri visu var sarunāt un kas partijai nodiktē, kā jābalso.
Pēdējā "Jaunā laika" kongresā tika nostiprināta partijas nodaļu pārstāvju veidotās Domes loma partijā. Atbilstoši partijas statūtiem, Dome sniedz atzinumus par virkni svarīgu jautājumu, t.sk. par partijas ieiešanu valdībā vai iziešanu no tās. Saprotams, ka partijas Domes pārstāvji sekoja līdzi arī pēdējām valdības veidošanas sarunām, lai, pirms partijas valde pieņemtu gala lēmumu, sniegtu tai savu atzinumu. Diemžēl praksē viss notika savādāk – partijas valdes priekšsēdētājs un Saeimas frakcijas priekšsēdētājs aizsūtīja Valsts prezidentam vēstuli, kurā paziņoja, ka I.Godmanis kā premjera kandidāts "neder" un lūdza nominēt citu premjera kandidātu. Ar šo vēstuli "Jaunais laiks" faktiski izstājās no koalīcijas sarunām. Arī I.Godmanis tieši šo vēstuli minēja kā iemeslu, kāpēc tika pārtrauktas jebkādas tālākas sarunas ar "Jauno laiku". Minētās vēstules saturs un izsūtīšana nebija saskaņoti ne ar partijas valdi, ne ar Saeimas frakciju, nemaz nerunājot par Domes atzinumu. Tādējādi lēmumu par "Jaunā laika" izstāšanos no koalīcijas sarunām faktiski pieņēma divi cilvēki, pilnībā ignorējot partijas demokrātiskos lēmumu pieņemšanas mehānismus. Saprotams, ka šāda rīcība izraisīja lielu neizpratni un sašutumu partijā, it īpaši partijas Domes pārstāvju vidū. Nezinot šo faktu, ir grūti izprast pēdējo dienu notikumus partijā. Protams, ir jautājums, vai aiziešana no partijas ir pareizākais protesta veids. Domāju, ka problēmu bija iespējams atrisināt partijas iekšienē.
Lēmums par to, iet vai neiet valdībā un uz kādiem nosacījumiem, būtu grūts jebkurā gadījumā. Partijā par to bija ļoti dažādi viedokļi. Tieši tāpēc bija jo svarīgāk precīzi ievērot demokrātiskos lēmumu pieņemšanas mehānismus, lai pieņemtais lēmums būtu leģitīms partijas biedru acīs. Leģitīmu lēmumu būtu vieglāk pieņemt arī tiem partijas biedriem, kas minētajam lēmumam nepiekristu. Partijā ar iekšējo demokrātiju, ja partijas vadība nespēj pārliecināt partijas biedrus par sava viedokļa pareizību, tā ir partijas vadības problēma, tai nevajadzētu kļūt par visas partijas problēmu.
"Jaunā laika" politiskie uzstādījumi – godīga valsts pārvalde, naudas un oligarhu lomas mazināšana politikā, sociāli atbildīga labēja politika - joprojām ir aktuāli. Ja "Jaunais laiks" spēs mācīties no savām kļūdām, spēs nostiprināt partijas iekšējo demokrātiju un ievērot tās principus praksē, tad partijai ir nākotne.