PCTVL priekšvēlēšanu programmā ir konceptuāla nostādne, ka partijas vajadzētu finansēt no valsts budžeta. Protams, galvenais iebildums šeit ir saistīts ar papildus budžeta slogu jau tā augstās inflācijas nomocītajai ekonomikai. Taču paanalizēsim situāciju. Pēdējās vēlēšanas parādīja, ka Latvijā ir izveidojusies „īpaša” situācija ne tikai attiecībā uz nepilsoņiem, bet arī attiecībā uz partiju finansēšanu un priekšvēlēšanu kampaņām. Sākums šiem procesiem ir meklējams laikam pavisam nesenā pagātnē, kad valstī aizsākās visiem zināmais privatizācijas process. Privatizācija, protams, bija sarežģīts periods Latvijas jaunāko laiku vēsturē, tika piedzīvots daudz netaisnības, kāds izputēja, kāds savukārt, gluži otrādi, tika pie necerētas bagātības. Taču sliktākais bija tas, ka lielais bizness Latvijā saprata, ka politika šajā privatizācijas posmā ir pietiekami efektīvs instruments kapitāla pavairošanai. Pietiekami efektīvs, lai tajā investētu naudu. Privatizācijas process ir praktiski beidzies, taču interese par investīcijām politikā (vai politiķos, ja jums tā labāk patīk) ir saglabājusies, jo viena lieta bija negodīgā un bieži vien kriminālsodāmā veidā vairot savu finansiālo labklājību, taču pavisam cita lieta ir šo bagātību saglabāt. Saglabāt var, tikai esot pie varas valstī. Jā, pats par sevi partijas finansiāls atbalsts nav nekas slikts, ja partiju finansē daudzi finansiāli līdzvērtīgi uzņēmumi, kuriem nav dominējošas vai pat tai tuvas ietekmes uz partijas pieņemtajiem lēmumiem. Taču pavisam savādāk ir, ja partiju finansē kāds viens oligarhs, kurš bauda nesamērīgi lielu ietekmi partijā.
Kāpēc mēs redzam izeju no krīzes tikai partiju finansēšanā no valsts budžeta? Problēma ir tā, ka patiešām efektīva aizliegumu mehānisma nav. Efektīva sankcija būtu tikai tad, ja konstatēto pārkāpumu rezultātā partija tiktu izslēgta no priekšvēlēšanu cīņas vai tās darbība tiktu apturēta, un tā ir sankcija, kas demokrātiskās sistēmas ietvaros nav realizējama. Naudas sods, lai cik tas būtu liels, tomēr var tikt samaksāts un sanāks, ka vara, lai arī par lielāku naudu, bet tomēr ir nopirkta.
Latvijā vajadzētu tiekties pēc klasiska Eiropas partijas modeļa, kura ietvaros partija pastāvīgi uztur kontaktus ar sabiedrību un saviem vēlētājiem, atskaitās par padarīto, informē viņus par politiskajām aktualitātēm un savu pozīciju dažādos sabiedrībai svarīgos jautājumos, nevis akumulē līdzekļus priekšvēlēšanu kampaņai, lai nedēļas laikā uzrunājot mūs no visām iespējamajām malām un visos iespējamajos veidos, pastāstītu, kā mēs ar viņu palīdzību nokļūsim pasakā.Ja mēs pavērojam pēdējās vēlēšanas, tad nākas secināt, ka „ieejas maksa” Latvijas politikā ir kļuvusi tik augsta, ka nav vairs pa kabatai pat pašmāju oligarhiem. Tā turpinoties, drīzumā mūsu politiskajam pulciņam varbūt piebiedrosies kāds maksātspējīgs interesents no transnacionālo korporāciju puses un pirms vēlēšanām mūs priecēs patiešām kosmisku mērogu reklāmas kampaņa ar īstām (nevis Latvijas Pirmās partijas piedāvātajām) raķetēm. Priecēs… pirms vēlēšanām, taču pēc vēlēšanām, kā saka latviešu tautas paruna,- „dots devējam atdodas”.
Nekādi ierobežojumi nespēs atturēt partijas no akumulēto līdzekļu realizācijas, jo tas ir politiskās kultūras jautājums. Tomēr valsts finansējums dos iespēju izdzīvot tiem politiskajiem spēkiem, kas ir gatavi un grib darboties saskaņā ar likumu. Protams, ir jānosaka ierobežojumi, ka šis valsts finansējums vai vismaz tā lielākā daļa nedrīkst tikt tērēta priekšvēlēšanu kampaņai, bet gan partijas infrastruktūras (it sevišķi reģionālās) uzturēšanai un sabiedrības uzrunāšanai laika posmā starp vēlēšanām. Attīstīta reģionālā infrastruktūra dod iespēju partijām tieši, nevis ar masu mēdiju starpniecību, uzrunāt cilvēkus un iesaistīt viņus Latvijas politikā. Tas patiešām ir svarīgi un par to liecina arī bēdīgā Igaunijas pieredze. Ja cilvēkiem tiek liegta iespēja ar politisko institūtu starpniecību paust savu viedokli un, galvenais, ietekmēt situāciju valstī, tad pienāk brīdis, kad viņi savu pozīciju pauž stihiski uz ielas un ne vienmēr mums pieņemamā veidā. Igaunijā cilvēki ieguva informāciju tikai no „vienmēr neobjektīvajiem” Krievijas masu mēdijiem tāpēc, ka viņu viedokli pārstāvošās partijas vai nu nav spējušas izdzīvot, vai ir pārāk vājas, lai šo citādo viedokli uzklausītu, apspriestu un demokrātiskā procesa ietvaros atbilstoši novadītu līdz valsts varai. Sabiedrība ir kā milzīgs katls, kurā vārās dažādi viedokļi, izpratnes, uztveres un efektīvi funkcionējošas pilsoniskās sabiedrības ietvaros tvaikam, kas radies šīs vārīšanās procesā, jātiek novadītam.
Lēmums par politisko partiju finansēšanu no valsts budžeta ir konceptuāli jāpieņem jau tagad, kad Saeimā izskatīšanā atrodas sabiedrības negatīvās reakcijas dēļ „iesprūdusī” vēlēšanu likumu pakete. Tālāk realizējot šo konceptuālo lēmumu būtu iespējams piesaistīt visdažādākos speciālistus gan no akadēmiskajām aprindām, gan sabiedriskajām organizācijām.
Nobeigumā gribētos pateikt, ka pilsoniskās sabiedrības veidošanās ceļš ir pietiekami sarežģīts un ilgstošs, taču ja mēs gribam Latvijā patiesu demokrātiju, šis ceļš ir jānoiet no sākuma līdz galam un šeit nevajag skopoties, jo skopais, kā zināms, maksā divreiz.