Protams, ka augstskolu ir par daudz. Protams, pietrūkst mācībspēku, doktoru vai arī tie skraida no augstskolas uz augstskolu, pietrūkst materiāltehniskās bāzes. Un šobrīd sāks pietrūkt arī studējošo – kopš 2007. gada pamatstudijās imatrikulēto skaitam ir tendence kristies, 19-gadīgo jauniešu demogrāfiskā grupa samazināsies vēl astoņus gadus. Ir jābūt arī minimālai kritiskajai masai, lai akadēmiska struktūra varētu pilnvērtīgi dot ieguldījumu zinātnes nozarēs. Piemēram, Tartu universitātē ir 1700 akadēmiskā personāla locekļu, no kuriem stipri vairāk nekā tūkstotim jeb 65% ir doktora grāds, tajā skaitā 180 profesori uz sešpadsmit tūkstošiem studentu. Daugavpils universitātē ir četri, bet Rēzeknes augstskolā – trīs tūkstoši studējošo.
Doma par spēcīgu un vienotu Austrumlatvijas universitāti nav jauna. Jau 2004. gadā toreizējais izglītības un zinātnes ministrs esot uzdevis Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktoram izstrādāt koncepciju par Austrumlatvijas augstākās izglītības institūciju apvienošanu Latgales universitātē. Jau tad paredzēja abu studiju nometņu saglabāšanu kā Rēzeknē, tā Daugavpilī. Apvienošanās priekšrocības ir kaut vai studiju programmu dublēšanās par valsts naudu izskaušana, administrēšanas izmaksu samazināšana. Esot vienai spēcīgai universitātei ir cerība, ka Latvijas austrumos iegūts diploms ar laiku var kļūt arī starptautiski konkurētspējīgs.
Tomēr līdzpilsoņi, kas vēlas joprojām deķīti vilkt uz savu pusi, kas atbalsta tradicionālo akadēmisko savrupību, var būt mierīgi. Pašreizējā politiskā elite nespēj veikt tādu drosmīgu un uz nākotni vērstu soli kā Latvijas augstskolu apvienošanu piecās universitātēs. Pagaidām viss paliks pa vecam.