Es biju ļoti sašutusi, ka Saeimas prezidijs un visi frakciju priekšsēdētāji vienprātīgi liedza Dainim Īvānam iespēju runāt Saeimas svinīgajā sēdē. Par to trīs reizes sprieda Valsts prezidenta vadītā svētku rīkošanas Goda komiteja. Mēs uzskatījām, ka arī Valsts prezidentam, mūsu valsts simbolam, tāpat kā Atmodas simbolam Dainim, šajā sēdē bija jārunā. Taču Saeimas vadošajiem gudriniekiem bija cits viedoklis. Kārtības ruļļa viedoklis.
Atrunas ar Saeimas kārtības rulli gan izskatās kā kailam karalim vīģes lapa. Saeimas kārtības rullis paredz izņēmumus, par kuriem prezidijs ir tiesīgs lemt. Ja jau Daini Kārtības rullis nepieļāva, tad kā pieļāva Gorbunovu?
Tikai pēc ilgām pārdomām iet vai neiet uz Operu, es nolēmu Saeimas svinīgo sēdi apmeklēt. Gāju tāpēc, ka man apnikušas šīs galma politikas stila ķildas un mankurtisms, kas rodas no mazvērtības kompleksa, ka kāds var izpelnīties vairāk uzmanības nekā es pats vai pati. Man apnicis, ka neko neprotam godam izdarīt un svētkus svinēt vērienīgi, iekļaujoši. Ar spēju lietas redzēt to patiesajā vēsturiskajā mērogā.
Saeimas svinīgā sēde bija ļoti pamācoša. Tā bija taisīta pēc Latvijas politiskās un ekonomiskās elites ģīmja un līdzības. Skatuve bija bagātīgi drapēta sarkanbaltsarkanos karogos un dekorēta baltām rozēm. Tas izskatījās tik nedzīvi un pompozi! Kāds taču to visu bija darījis un saskaņojis ar attiecīgo atbildīgo personu Saeimā. Tikpat nedzīvi uz šīs atsvešinātās skatuves izskatījās prezidija galds. Tas atradās skatuves dziļumā un pie tā sēdošie trīs dižvīri un divas dižsievas neizskatījās ne priecīgi, ne laimīgi. Drīzāk drūmi. Viņi apzinājās, ka svētki ir viņu pienākums un darbs, un kuram darbam gan nav garoza?!
Mr. Priekšsēdētājs lasīja garu un frāžainu runu, kurā bija savirknēti skaisti vārdi par atbildību, izglītību, ES un NATO. Neaizmirsa arī patētiskos vārdos pateikties 138 deputātiem, kas balsoja un pieminēt Latvijas tautas fronti, kuras priekšsēdētājs netika uzskatīts par cienīgu uzrunāt Augsto namu. Tas ir nožēlojami, kā varas rituāli gluži dzīvus un sakarīgus cilvēkus pārvērš par sīkmanīgiem vēstures revidētājiem. Mēs tie varas vīri! Mums tas spēks! Kā lemjam, tā būs!
Kā ar šo pompozitāti un stīvumu kontrastēja Atmodas laika cilvēku sirsnīgā un saviļņojošā tikšanās! Taču tas nebija Saeimas sēdes un Operas nama nopelns. Tā tāda, dzīva un sirsnīga būtu jebkur, jo saites, kas mūs vieno, sniedzas pāri laikam, politiskām partijām un pat uzskatu nesaskaņām.
Jā, ir izveidojušās oficiālās valsts svētku svinēšanas tradīcijas, kas ir garlaicīgas un bezdvēseliskas. Tām ar vēstures galvenajiem varoņiem, tiem tūkstošu tūkstošiem vīru un sievu, kas radīja 4.maiju, nav nekā kopīga. Tauta svin citur un citādi.
Atceros, kā Francijā svinēja 14.jūlija, Bastīlijas ieņemšanas apaļo gadskārtu. No visām pusēm plūda bērni, dziedot Marseljēzu. Tas bija aizkustinoši un atdzīvinoši. Tas oficiālajai ceremonijai piešķīra dvēseli un jēgu. Tas apliecināja, ka Francijas valsts pastāv nākotnes paaudzēm. Arī Latvijai jēga ir tikai tad, ja mēs turpināmies. Nevis sastingstam pašu izdomātos kārtības ruļļos un ceremonijās.
Mans sapnis ir piedzīvot tādu Saeimas svinīgo sēdi, kurā Saeimas deputāti klausītos, ko 4.maijs nozīmē paaudzei, kas piedzimusi pēc neatkarības. Tas būtu daudz aizkustinošāk un dzīvāk nekā Mr. Priekšsēdētāja palīgu uzrakstītās runas frāžu kārtējā pārskaitīšana.
Arī tie 138 Augstākās padomes deputāti, kas balsoja par Neatkarības deklarāciju, ir pelnījuši dzīvākus, sirsnīgākus, īstākus svētkus.
Sandra Kalniete
P.S. Vakarā uzzināju, ka LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Vagrim Ordeņa kapituls piešķīris Trīs Zvaigžņu ordeni… par ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā…. Būs jāiesaka, lai piešķir kādu apbalvojumu arī VDK ģenerālim Johansonam un citiem padomju neredzamās frontes cīnītājiem. Gan jau viņi arī varētu izdomāt, kādu aizkustinošu stāstu par savu darbu brīvās Latvijas atjaunošanas labā.