Šodien Dienā ir kāda dāņu augstskolas profesora sagatavots materiāls, kurā viņš būtībā pasmīkņā par "neseno gaismas izslēgšanas kampaņu, kurai it kā vajadzēja likt pasaulei aktīvāk pievērsties klimata izmaiņu problēmām, mudinot iedzīvotājus [..] uz stundu izslēgt gaismu". Tas ir interesants materiāls, kurā autors konstatē, ka nekāda īsta labuma no pasākuma, kurš vairāk vai mazāk tika īstenots arī Latvijā, nebija. Atzīstos, es tajā nepiedalījos, jo tajā vakarā nebiju mājās. Varbūt, ja būtu bijis mājās, simboliski es tai būtu pievienojies, bet profesoram ir taisnība, ka ir liela atšķirība starp gaismas izslēgšanu un elektrības izslēgšanu pavisam -- par situāciju, kad pazūd arī visi televizora, telefona, interneta u.tml. pakalpojumi, nemaz nerunājot par tiem valsts iedzīvotājiem, kuri elektrību arī izmanto sava dzīvokļa apkurināšanai.
Simboliskas vides aizsardzības akcijas ļauj mums justies labāk pašiem par sevi. Es, piemēram, jūtos mazliet lepns par to, ka jau vairākus mēnešus pārtiku no Stokmana nesu mājās auduma, nevis plastmasas maisiņos. Taču iestājas arī dzīves realitāte. Šad tad ir jāpaņem arī plastmasas maisiņš, jo tas ir tas, ko mēs mājās liekam atkritumu tvertnē. Auduma maisiņu tur neieliksi. Šķiet, kaut kur ir lasīts par tādiem īpašiem plastmasas maisiņiem, kuri noārdās daudz ātrāk nekā citi, bet nezinu, kur tādus iegādāties.
Un runāsim atklāti. Noteikti neesmu vienīgais Dienas lasītājs, kuram ne uz mirkli prātā nenāktu atteikties no elektrības un dabas gāzes, lai dzīvotu "zaļāku" dzīvi. Nu, nē. Bez interneta un e-pasta dzīvot nevaru, bez televizora droši vien varu, bet negribu, bez apkures sistēmas varbūt varētu, bet noteikti negribētu u.tml. Un tas, manuprāt, rada divus jautājumus.
Pirmkārt, es būtu ļoti priecīgs, ja kaut kur izdotos atrast tieši Latvijas apstākļiem radītu sarakstu ar to, ko ārpus saviem auduma maisiņiem es varu darīt lietas labā. Kādreizējā ASV viceprezidenta Ala Gora lieliskajā filmā "Neērtā patiesība" šāds saraksts bija, bet tas bija domāts lielākoties bagātajām Amerikas Savienotajām Valstīm. Latvijas gadījumā būtu vajadzīga piezemētāka informācija, piemēram, par energoefektīvākām spuldzēm. Kur tādas nopirkt? Cik tādas maksā? Ko citu var darīt cilvēks Rīgas centrā, lai saudzētu vidi?
Bet otrs, un daudz lielākais jautājums -- vides piesārņošanas un globālās sasilšanas seku likvidēšanā tomēr mēs katrs individuāli esam pagalam nenozīmīgs. Te ir runa par to, kas ir jādara valstīm un valdībām. Un tieši tāpēc domājot par Latvijas energoresursiem būtu labi, ja saruna būtu ne tikai par atkarību no Krievijas energoresursiem (un tas, protams, ir būtisks jautājums), bet arī par to, kurš variants būs videi vissaudzīgākais. Protams, uz pasaules skatuves arī mūsu Latvija tāds knislis vien ir, milzīgajā Ķīnā ekonomiskā izaugsme tiek uzkatīta par daudz svarīgāku lietu, nekā kaut kādi tur vides noteikumi. Bet šķiet absolūti skaidrs, ka klimats ir mainījies -- cik mums šoziem Rīgā vispār bija sniega, cik bija dienas, kad temperatūra bija zem nulles? Un tāpēc kaut kam ir jāmainās. Varbūt mums individuāli. Noteikti pasaulei kopumā.
Un, starp citu, viens minētajā dāņu profesora rakstā gan mani nošokēja. Viņš pareizi konstatēja, ka tie, kuri viņnedēļ izslēdza gaismas, droši vien iededzināja sveces. "Sveces," tā paskaidrojis profesors, "var radīt ieštelpu gaisa piesārņojumu, kas 10 līdz 100 reižu pārsniedz automašīnu, rūpniecības un elektroenerģijas ražošanas radīto āra gaisa piesārņojuma līmeni."
Bļāviens!
Jauku visiem dienu!