Pārdomas par valsts finanšu plānošanu, robežsargu bērniem un nepareiziem instrumentiem

Jaunā laika valdībai netrūka sabiedrības atbalsta, to nogāza atbalsta zudums Saeimā. Kalvīša valdība krita tieši sabiedrības spiediena rezultātā, lai arī deputātu balsu vairākuma tai netrūka. Vienkāršais secinājums – abi šie faktori ir nepieciešami, taču bieži vien tos ilglaicīgi saglabāt nav iespējams. No šejienes izriet praktiska mācība – jebkurš valdības jaunradītais instruments (likums vai Ministru kabineta noteikumi) tiks lietots arī pēc tam, kad politiskais spēks, kas tos ir radījis, jau varu būs zaudējis. Bieži šis instruments pavērsīsies tieši pret savu radītāju. Acīm redzot, katra mērķa sasniegšanai vajag atbilstošu, samērīgu risinājumu. Tas nedrīkst būt pārāk varens, lai bez apdoma vai leģitīma mērķa lietots neradītu postošas sekas. Jaunajam laikam, pārņemot varu, brīžam, valsts pārvaldē strādājot, radās sajūta kā amatniekam ar sliktiem darba rīkiem, kad darbs īsti nesokas. Tad radās grozījumi normatīvajos aktos, kas labas pārvaldības interesēs ļāva valsts ierēdņus pārcelt citā amatā arī bez pašu ierēdņu piekrišanas. Toreiz likās, ka tas brīžam ir vienīgais, kas ļauj grūtās situācijās atbrīvoties no personām, kas, taktiski izsakoties, tā īsti nestrādāja valsts interesēs. Toreiz uz KNAB efektīvu darbību un autoritāti mēs varējām tikai vēl cerēt un gaidīt. Šodien uzskatu, ka šie grozījumi bija kļūda. Laba pārvaldība ir diezgan stiepjams jēdziens. Beigās pēc varas zaudēšanas bija jānoskatās, kā valdība atbrīvojas no labi strādājoša valsts sekretāra, kā "likumīgi" notiek izrēķināšanās ar inspekcijas ierēdni.

Pārdomas par šo jautājumu man raisīja šodienas Saeimas balsojums, otrreiz caurlūkojot Valsts prezidenta Saeimai atpakaļ nosūtītos grozījumus Robežsardzes likumā, kur prezidents iebilda pret pantu, kas garantē robežsargu bērniem vietu bērnudārzā ārpus rindas. Protams robežsarga ģimenei, kurā ir mazi bērni, kam nepieciešams bērnudārzs, ir lielas problēmas, ja pierobežas pašvaldībā šīs vietas nav. Šis jautājums ir jārisina. Taču tas ir jārisina valstij (Valsts robežsardzei), kas šo robežsargu pārceļ, nevis pašvaldībai, kuras pārziņā ir bērnudārzs. Par to, ka mēs pievienosimies Šengenas zonai un tas būs saistīts ar zināma skaita robežsargu pārvietošanu no Latvijas dienvidu un ziemeļu robežām uz austrumu robežu, bija zināms jau sen. Valsts budžetā bija jāparedz līdzekļi, tai skaitā, domājot par ģimenēm ar bērniem. Tas netika izdarīts. Tagadējās runas par to, ka, domājot par valsts interesēm, risinājums jānoveļ uz pašvaldību pleciem uz pārējo bērnu dārzu rindās stāvošo ģimeņu rēķina, ir nejēdzība. Tas pārkāpj Satversmes 91. pantu, kas aizliedz diskrimināciju. Šī diskriminācija ir vienīgi elementāra valsts finanšu plānošanas trūkuma sekas. Turklāt, līdzīgi kā robežsargs, uz citu dzīves vietu bez pārceļamā piekrišanas var tikt pārcelts karavīrs, policists, kā arī, ievērojot sākumā teikto, valsts civildienesta ierēdnis. Ar ko, piemēram, Izglītības valsts inspektora bērns ir sliktāks par robežsarga bērnu? Jājautā, kas Saeimai ir devis tiesības pārkāpt arī Pašvaldību likumu, kas nosaka, ka jaunu funkciju (kā šoreiz, ārpus kārtas iekārtot bērnu bērnudārzā) valsts var uzdot pašvaldībai, tikai, paredzot tam atbilstošu finansējumu.

Jāsecina, ka deputāti šodien ir pārsteigušies, ignorēdami Saeimas Juridiskā biroja viedokli un lemjot "politiski" jautājumu, kuru vēlams būtu izlemt tiesiski. Ceru, ka šim lēmumam pamatā nav vienkārši stīvēšanās starp Saeimu un Valsts prezidenta kanceleju, kurš ņems virsroku. Turklāt stāsts varbūt vēl nav galā, jo prezidentam, redzot, ka viņa argumenti nav ņemti vērā, ir iespēja šo likumu vēlreiz nodot otrreizējai caurlūkošanai.