Kāpēc? Tāpēc, ka pirms tam es šajā organizācija nesaskatīju absolūti nekādas jēgas. Ne tā bija arodbiedrība, ne tā īpaši bija interešu aizstāvētāja, ne tā bija žurnālistikas kvalitātes vērtētāja vai pilnveidotāja. Savienībai vien Vecrīgā bija makten feins nams, tā sauktais Reiterna nams, un tur varēja rīkot dažādus pasākumus. Zinu, ka visus šos gadus LŽS vadītāja ir bijusi Ligita Azovska. Pāris reizes esmu viņu saticis, lai gan nu jau krietnu laika sprīdi ne. Ar interesi vēroju, kas ar LŽS notika pirms pāris mēnešiem. Radās iespaids, ka beidzot ir atradušies ļaudis, kuri patiešām vēlas darboties žurnālistikas lauciņā. Tādi ļaudis, kā profesors Ainārs Dimants, Rita Ruduša, Dita Arāja. Notika vai nenotika kongress, notika vai nenotika ārkārtas kongress, tika vai netika ievēlēta jauna valde -- par to es neprotu spriest, taču vienu zinu gan. Latvijā ir vajadzīga spēcīga žurnālistikas organizācija, un L. Azovskas vadībā tā par tādu nekļuva. Es LŽS iestājos tāpēc, ka cerēju, ka nu pūš jauns vējš. Līdzīgi tā darījuši daudzi redzami žurnālisti mūsu valstī.
Nezinu, par ko īsti ir strīds. Zinu, ka Reiterna namā L. Azovskai ir savs bizness. Lai tā būtu. Cik man zināms, viņa nekad nav bijusi žurnāliste, lai darbojas biznesā. Ja LŽS kā tādai ir tiesības uz namu vai kādu tā daļu, tad tas ir tiesas ceļā risināms jautājums. Taču organizācija nedrīkst pazust tikai tāpēc, ka kādam ir personīgas ambīcijas, vēl jo vairāk, ja zinām, ka pirms pāris mēnešiem notikušais tomēr ir ļoti dažādi vērtējams, un tas pats ir sakāms par Ligitas Azovskas piedalīšanos tajā.
Rīt LŽS rīkos semināru par ētiku. Profesijā tas ir izmisīgi svarīgs jautājums. Ētika žurnālistikā saistās ar savu īpašnieku interešu celšanu tik augstu, ka tiek aizmirsts par tādiem jēdzieniem, kā "patiesība" un "godaprāts". Ētikas jautājumi virpuļo ap telefona sarunu noklausīšanos un to, kas ar noklausītajām sarunām notiek pēc tam. Ētika liek padomāt par to, kādas ir attiecības starp žurnālistiku un politiku, tajā skaitā par to, ka nav pieņemama prakse, kad cilvēks strādā žurnālistikā, tad strādā politikā un tad atkal vēlas būt žurnālistikā. Tas neiet krastā. Latvijā vērts arī padomāt par to, cik brīvi dažādi ļaudis sev pielīmē birku "žurnālists" -- profesija tomēr saistās arī ar izglītību, un tikai tāpēc, ka kādam ir dators un pieeja drukāšanas iekārtām, tas nenozīmē, ka viņš vai viņa ir žurnālists vai žurnāliste.
Protams, šie nav jautājumi, kas ir uzdodami tikai Latvijā. Manā dzimtenē Amerikā, piemēram, ir tāds veidojums, kā Fox Network, un lai arī tā lozungs ir "Mēs esam godīgi un sabalansēti", patiesībā šis telekanāls ir ASV prezidenta pārstāvētās Republikāņu partijas preses birojs, un tam nu ar ētiku nav absolūti nekāda sakara. Taču mēs nedzīvojam Amerikā. Ja Latvijas Žurnālistu savienība ir apņēmusies attiecīgajā lauciņā darboties nopietni, tad nepārprotami ir laiks iepriekšējai vadībai, ja tā joprojām sajūtas uz kaut ko tiesīga, iet malā. Turēšu īkšķi par to, lai tas tā arī notiktu.