Lai nu paliek ironija, ka jaunkundze zvanīja uz fiksēto telefonu, lai stāstītu par mobiliem pakalpojumiem, būtība te ir cita. Es ļoti, ļoti, ļoti, ļoti ceru, ka Latvijā nesāk ievazāties viens no pretīgākajiem procesiem manā dzimtenē Amerikā, tā dēvētais telemārketings. Kad ciemojos pie māsas Čikāgā, telefons šādi iezvanās vairākas reizes dienā. Vienreiz, atceros, pacēlu telefonu, un otrā galā atskanēja ierakstīta balss: "Patlaban visi mūsu operatori ir aizņemti, lūdzu mirklīti uzgaidiet." Šī ir visnotaļ elpu aizraujoša bezkaunība, kauns tai kompānijai, kura šorīt lika jaunkundzei zvanīt man (turklāt uz numuru, kurš nevienā sarakstā neparādās), un aicinājums par telekomunikācijām atbildīgajai Satiksmes ministrijai spert ļoti ātrus soļus, lai šādu lietu pamatīgi regulētu. Amerikā ļaudis var pieteikt savu numuru, lai uz to neaicināti zvani nepienāktu, un tie, kuri neaicināti zvana, pēc tam tiek pamatīgi sodīti. Mūsdienās, kad reklāmas tirgus ir sasniedzis apreibinošus augstumus, saprotams, ka reklāmisti allaž meklē jaunu variantu. Šis nav tas pareizais variants, un tas jāiznīdē, pirms tas pārāk dziļi iesakņojies.
Savukārt Dienā šodien esmu izpelnījies nostrostējumu no kolēģa Gunta Bojāra par viņdien rakstīto blogu par Lattelecom un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, Rīgas Domes bērnu tiesību aizardzības centra un kādas nevalstiskas organizācijas bērnu palīdzības līnijām. G. Bojārs raksta, ka vārds "bērns", protams nedrīkstot automātiski atslēgt kompāniju naudas lādes, taču "telekomunikāciju gigantiem, kas tepat Latvijā pelna desmitiem miljonus, būtu jāprotas." Tomēr palieku pie sava -- operatīvais vārds divu minēto organizāciju nosaukumā ir "Valsts" un "Rīgas", un atbildība tomēr vispirms ir jāprasa no tām. Turklāt varētu arī padomāt par to, vai mazajā Latvijā patiešām šajā jomā ir vajadzīgas trīs konkurējošas instances ...
Jaukas visiem brīvdienas!