Tomēr cerības saprast ko vairāk šajā intriģējošajā jautājumā neatmetu un turpinu lasīt neklasificētus tekstus par politiķu un "lielās naudas" attiecībām. Pēdējā laikā tādi gadījušies vairāki:
- Krievijas Politiskās konjunktūras izpētes institūts par cienījamu, bet taisnīgu samaksu katram interesentam piedāvā ieskatīties jaunākajā krievu politbiznesa elites kartē. Saskaņā ar to, deviņdesmitajos gados Jeļcina Krievijā valdījušo septiņu lielo oligarhu grupējumu vietā (semibankirščina) tagad Krievijas resursus pārvalda septiņas "nomenklatūras politiskās grupas", kuru galvgalī lielākoties ir Kremļa amatpersonas un draugi - valsts uzņēmumu vadītāji. Nav brīnums, ka ebreju izcelsmes baņķieru vietā Krievijas varas Olimpā tagad lielākoties zīmējas Pēterburgas izcelsmes čekisti. (Analīzes pārstāsti Vedomosti, Argumenti i Fakti, Moskovskije Novosti)
- Savukārt Financial Times raksta par to, kā britu lielbiznesa vadoņi kritizē Lielbritānijas premjeru Blēru un aicina viņu pārāk "nesprēgāt" par Putina režīma nelikumībām, jo tas var traucēt viņu ienesīgajam, lai arī riskantajam biznesam Krievijā. Lieta tāda, ka aizejošais britu premjers pēc G8 tikšanās atļāvās visai atklāti atzīt, ka Krievijas un Rietumu attiecībās „ir virkne nopietnu problēmu, kuras netiks atrisinātas tuvā nākotnē”. Viņš arī lietojis lietoja diplomātijas standartiem visai stingros vārdus „esam norūpējušies un baiļpilni par notiekošo Krievijā un tās ārpolitikā”.
Tas nu galīgi nebija pa prātam daudziem rietumvalstu biznesa dūžiem, kas nedēļas nogalē pēc G8 tikšanās ieradās Pēterburgā uz Putina rīkotu biznesa un ekonomisko saietu. Kāds simts tikās ar Putinu, ieskatījās viņam acīs un vēlreiz pārliecinājās, ka ar viņu "var bīdīt lietas", protams, ar noteikumu, ka tiesiskuma un demokrātijas robežas nosaka Putins. Skaidrie naftas dolāri magnātus uzrunā saprotamāk, nekā brīvības vērtības - vismaz tik ilgi, kāmēr putinisti nepārņem viņu ieguldījumus savā īpašumā vai kontrolē.
(FT komentārs)
Morāle - attiecībā uz putinistu un oligarhu rietumu partneriem politkorekti ir lietot jēdzienu "magnāti" vai "taikūni" (tycoon), jo "oligarhi" visjaunāko laiku vēstures kontekstā tomēr ir rezervēti postpadomju telpas figūrām. Laiks arī mums šajā ziņā integrēties Eiropas Savienībā un sākt savus līdzpilsoņus dēvēt nevis par "oligarhiem" (kas nesmuki asociējas berezovskiem-hodorkovskiem-gusinskiem), bet gan par "magnātiem" un "taikūniem" (kas smuki asociējas ar berluskoni-mērdokiem-blumbergiem).