Demokrātija šajā nozīmē ir sarežģīta iekārta, kur, dažādajiem varas atzariem un sabiedrības grupām līdzsvarojoties, tiek iegūts optimālākais nodokļu izlietojuma un varas līdzsvars. Kritiķi noteikti iebildīs, ka laba valdnieka gadījumā monarhija ir lētāka par demokrātiju un ka patiesi optimālu nodokļu izlietojuma un varas līdzsvaru var iegūt tradīcijām bagātās demokrātijās.
Pirmajiem kritiķiem atbilde ir vienkārša, jo labs valdnieks savā būtībā veido tradīcijās balstītu pārvaldes sistēmu, bet šajā gadījumā lielākā loterijas spēle ir valdnieka maiņa (nepieciešamas jaunas tradīcijas). Vēsture mums ir devusi neskaitāmus "labos karaļus un vadoņus", kuru pārvaldes tiesiskums vēsturiskā griezumā tomēr izčibējis vēstures priekšā. Piemēra pēc atgādināšu Kārļa Ulmaņa un Čīles Alfredo Pinočeta pārvaldes laiku, kuri, vēstures ratam griežoties, iegūst citu ētiska novērtējuma nokrāsu.
Otrie kritiķi noteikti iebildīs, ka optimāls nodokļu izlietojuma vai sabiedriskā labuma un varas līdzsvars sabiedrībā ir utopisks un neder diskutējot par reāli darbojošās demokrātiskas iekārtas (piem., Latvijas) problēmām, jo katra demokrātiska valsts ar savu vēsturi un iedomātu pilsoņu kopumu savā būtībā ir unikāla. Atbildot kritiķiem, pirmkārt, jāmin, ka, diskutējot par demokrātiska režīma īpašībām Austrumeiropas valstīs, tiek nemitīgi jaukta jautājuma reālā (kas ir?) un normatīvā (kādam jābūt?) būtība, šādi radot pārprastu priekšstatu par demokrātisku pārvaldi iedzīvotājos un viņu ievēlētajos pārstāvjos. Akadēmiskā diskusija par normatīvas demokrātijas pamatelementiem norisinās neskaitāmu universitāšu auditorijās un šādām diskusijām var sekot akadēmisku žurnālu lappusēs, un šodienas tehnoloģiju laikmetā to var darīt arī ar multimediju palīdzību. Savukārt diskusijas par demokrātiska režīma pamatelementiem jeb reālpolitiku notiek ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību, līdz ar to dodot demokrātiskajiem "Rietumiem" iespēju rafinēti izkopt diskusiju kultūru. Austrumeiropā diemžēl diskusiju kultūra ir vēsturiski vāja, līdz ar to dodot augsni pārprastas demokrātijas asniem, kur ievēlētie pārstāvji uzstājas, piemēram, reālpolitiskās kategorijās, kamēr vēlētāji pieprasa demokrātiskas iekārtas morālu tīrību.
Iemesli Austrumeiropas pārprastās demokrātijas pastāvēšanai nav vienīgi vēsturiski, bet arī politiski. Lerijs Volfs (Larry Wolf) savos apcerējumos skaidri parāda, kādā veidā monarhiju salīdzinošā atpalicība, kuras atradās starp Franciju un Ķīnu, kalpoja Apgaismības dižgariem Voltēram (Voltaire) un Russo (Rousseau) par iemeslu, izveidojot Centrālās un Austrumeiropas civilizācijas jēdzienu kā pretmetu Rietumu civilizācijai. Šādi Austrumeiropa kļuva par valsts pārvaldes modeļu t.s. laboratoriju, lai atdarinātu Rietumu pārvaldes institūcijas darbību pēc "apgaismoto Rietumu" ģīmja un līdzības. Pēc būtības šāda loma Austrumeiropas zemes nostādīja jūras cūciņu lomā un varēja nemainīgi pastāvēt, līdz šajā reģionā nebija iesakņojušās demokrātiskas pašpārvaldes formas.
Lai izvairītos no jūras cūciņas lomas, labākais veids sabiedrības pārstāvjiem ir ņemt varas grožus savās rokās, izveidojot demokrātiski konstitucionālu iekārtu un prasot no saviem ievēlētajiem atbildību par saviem lēmumiem. Absolūti lielākā daļa Austrumeiropas valstu pēc PSRS sabrukšanas veidoja jaunas konstitūcijas, šādi pieskaņojot Rietumu veco demokrātiju konstitucionālos principus un piepildot tos ar savu savdabīgo politisko kultūru. Latvija šajā ziņā ir unikāla, jo palika uzticama 1922.g. satversmei. Diemžēl joprojām diskusijās virsroku gūst skaidrojums par satversmes neaizskaramību, jo tā esot mūsu valsts suverenitātes garants. Diemžēl šāds skaidrojums ir juridiski šaurs, un neņem vērā konstitucionālisma politisko aspektu - dažādo sabiedrības grupu savstarpējo vienošanos un diskusijas valsts pamatlikuma veidošanā. 21.gs. Latvijas sabiedrība ir pietiekoši attīstījusies un izveidojusi kompetentu konstitucionālo juristu plejādi, lai demokrātisku diskusiju rezultātā uzsāktu pārvērtēt 19.gs. dzimušo satversmes tēvu mantojuma atbilstību šodienas realitātei. Zīmīgi, arī Eiropas Kopienu Tiesas tiesnese Ineta Ziemele savā Dienas intervijā ir ievērojusi šādas diskusijas nepieciešamību.
Latvijas pilsoniskā sabiedrība izteica nepastarpināti atbalstu šādai diskusijai, piedaloties 2007. un 2008.gada vasaru referendumos. Diemžēl joprojām lielākais klupšanas akmens Latvijā ir Saeima, kura arī dižķibeles laikā pratās doties atvaļinājumā. Arī citu Eiropas demokrātiju parlamenti ir devušies atvaļinājumā, un, piemēram, daži Britu apakšpalātas konservatīvie deputāti, ievērojot tradīcijas, ir izveidojuši vasarā lasāmo grāmatu sarakstu, lai pienācīgi sagatavotos parlamenta diskusijām. Lielbritānijas ekonomiskā krīze tomēr nav salīdzināma ar Latvijas notiekošo, un būtu pagodināts, ja kāds no Latvijas deputātiem reklamētu grāmatas, kuras viņš/viņa vasaras laikā lasa. Šādi būs iespējams uzzināt, kā veidojas mūsu pārstāvju pasaules redzējums, jo šādi varēsim paredzēt deputātu turpmāko rīcību. Pretējā gadījumā būs jāpaliek naivi cerot, ka "savējie latvieši" tomēr pratīsies un sāks domāt par vēlētājiem. Diemžēl domāju, ka naivums Latvijas sabiedrībā ir visaptverošs, bet Saeimas deputāti pašiem neapjaušot ir iejutušies Voltēra un Russo iezīmētajās jūras cūciņu lomās un nespēj Latvijas vēlētājiem palīdzēt.